Ir laikam dažas lietas, ko nevajag darīt, lai nesabojātu sev garastāvokli uz ilgu laiku. Piemēram, nevajag lasīt komentārus iekš delfi.lv un nevajag skatīties raidījumu Bez Tabu. Un kā izrādās, nevajadzēja klausīties arī dokumentāro raidījumu Zviedrijas radio par Latviju Lettland - Drömmen som gick i kras.
Raidījums bija stundu garš, bet dažus gabaliņus atļāvos šeit nokonspektēt. Iesākums bija tāds nekaitīgs, ar pāris jautriem pastāstiem. Tālāk dažu faktu atreferēšana, piem., ka latvieši ir viensētu tauta un tāpēc nevar savstarpēji saprasties. Tiek diskutēts zviedru banku jautājums un izvēlētas asprātīgākās trekno gadu reklāmas, lai piespiestu cilvēkus aizņemties. Vizīte kādā puspabeigtā mājā, kuras būvēšanai ieķīlāts mātes dzīvoklis. Tagad mātei tiks atvēlēta vieta šīs puspabeigtās mājas garāžā. Liepājā kāda kundze gados lūdz zviedru žurnālistam nopirkt viņai maizīti (nezinot, ka tas ir zviedrs, žurnālists un ka tas viss vēlāk nonāks radio ēterā).
Tālāk tiek paziņots, ka Latvijā nav krīzes, Latvijā ir karš. Par visu. Tiek uzsvērts, ka latvieši vairāk nekā jebkad gaida atnākam savu Kārli, nu to, kas Ulmanis. Un kā pēdējais ķirsītis uz tortes, tiek izteikts pieņēmums, ka varbūt Latvijas valsts vispār var pastāvēt tikai divdesmit gadus, tad vajag kaut ko (okupāciju?) un tad atkal divdesmit gadus brīvības. Un tūlīt pēc tam raidījums noslēdzas, atskaņojot pilnā garumā dziesmu Viņi dejoja vienu vasaru. Nu labi, zviedru klausītāji, protams, nesaprata dziesmas vārdu saistību ar Latvijai prognozēto likteni, bet vienalga mīļi no zviedru žurnālistu puses.
Norāde uz pašu raidījumu: http://www.sr.se/webbradio/?Type=broadcast&Id=2243716
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru