Par masu mediju brīvību

Šis būs nepopulārs viedoklis. Pārdomāju to vakar pirms gulētiešanas un tas bija pirms vēl šorīt no rīta visi sāka brēkt par mediju brīvības aizskārumu. Bet ietērpt šīs domas mazos melnos burtiņos un publicēt mani mudināja viens twīts, kurš mani šorīt sagaidīja iekš Twitter.com. Knoks: “Pēdējās dienās daudz spriests par UK. Es tikai iedomājos, kas notiktu, ja britu policija veiktu kratīšanu BBC top žurnālista mājās.” Mani pārņem bezgalīgas skumjas (un šķiet, ka ārā pat nav pilnmēness) domājot, cik tālu darba kvalitātes ziņā viens no otra atrodas BBC top žurnālisti un Latvijas žurnālists Parastais Mirstīgais.

Latvija starp citu līdz šim uzrādījusi diezgan labus rezultātus starptautiskos pētījumos par masu mediju brīvību, līdz ar to varam secināt, ka šāda brīvība mums ir. Kā tas izpaužas reālajā dzīvē? Vēl joprojām ir taisnība, ka “kas maksā, tas pasūta mūziku”, tikai pēc zviedru investoru evakuēšanās no Latvijas preses pīļu dīķa (un “Dienas”) ir palikuši ārkārtīgi maz satura kontrolē neieinteresēti maksātāji. Bet mums vēl ir VALSTS televīzija un radio, jūs teiksiet? Par radio nezinu, tāpat Latvijas radio vairums ļaužu klausās labākajā gadījumā kā “fona mūziku”. Par Latvijas valsts televīziju man vēl pāris dienas atpakaļ bija ilūzijas. Laikam tādēļ, ka baisi sen vispār nebiju skatījusies Latvijā piedāvāto TV programmu klāstu, jo pārsvarā skatos zviedru un norvēģu TV, gan arī tikai valsts kanālus, jo manas ilūzijas par komerciālo televīziju kā tādu jau pasen nomirušas mokošā nāvē.

Tātad mēs esam ļauži, kuriem (ak, kāds naivums!) liekas, ka publisko masu mediju uzdevums būtu piedāvāt skatītājiem/ lasītājiem objektīvu informācijas plūsmu (tik naivi, lai domātu, ka šāds mērķis varētu būt arī privātajiem masu medijiem kā, piem., Lemberga avīzēm, laikam mēs neviens neesam). Tad nu lūk LTV raidījums De facto mani paņēma un nogrūda no maniem ilūziju augstumiem uz auksta, norasojuša asfalta. Vēl tagad jūtu asiņu garšu mutē. Ja līdz šim man likās, ka valsts televīzijas vienīgās briesmas novirzīties no objektīvā informētāja šaurās taciņas, ir īpašnieka, šajā gadījumā valsts, vēlme raustīt savu īpašumu aiz aukliņas, tad dzīve pierādīja, ka tie bija maza, naiva bērniņa maldi. Mums ir žurnālisti, kuri, savas augstās cenas dēļ vai dēļ tā, ka viņu nopirkšana nevienu neinteresē, varētu būt neitrāli un objektīvi. Bet kas ir reālajā dzīvē? Žurnālistam Jurītim/Andrītim/Edgariņam personīgi nepatīk valsts amatpersona/deputāts/da jebkurš/jebkāds Pēterītis/Jānītis/Kārlītis un viņš tad arī izgāž savu nodokļu maksātāju finansēto žulti uz šo Pēterīti/Jānīti/Kārlīti. Bet paga, kur tad palika objektīvā informēšana un neitralitāte? Jā, kā gan mēs varējām būt tik naivi un cerēt...

Par pēdējā laika notikumiem runājot, jāsaka, ka man ir grūti būt pārliecinātai par savu viedokli da jebkādā jautājumā, ja man nav pieejas objektīvai informācijai. Labi, ka Neo gadījums tika diskutēts vairāk nekā vienā medijā, cik nu objektīvi, cik nē, lai arī mani fascinē cilvēku (un žurnālisti arī diemžēl ir tikai cilvēki) vēlme pašiem izlemt, kurš ir vainīgs, kurš nē. Ja cilvēks ir pārkāpis likumu, viņam ir jāsaņem sods. Vai likums pārkāpts un cik liels sods pienākas ir tiesas kompetence. Vai policija pārsniegusi savas pilnvaras arī ir tiesas kompetence. Par G.Dubulta (“pilsonis pret valsti”) gadījumu man vispār nav viedokļa, jo ar neapbruņotu aci redzams, ka raidījuma De facto sniegtās informācijas objektivitāte ir diezgan precīzi vienāda ar nulli un informācijas no citiem avotiem man nav.

Man pat pēc dziļākās būtības nebūtu iebildumi, ka žurnālistiem ir personīgi viedokļi, ja tie tiktu pasniegti sadaļā “Viedokļi”, kas savukārt būtu tikai kā piedeva sadaļai “Objektīva informācija”. Diemžēl ir otrādi.