Lasīšanai 14.06.2016.

Šodien pēkšņi atcerējos, ka pirms pieciem gadiem uzrakstīju Internetā rakstu par emigrāciju (jā, izrādās, ka arī treknajos gados emigrācija bijusi aktuāla tēma:)). Toreiz mani, protams, latviešu tautas labākajā stilā izlamāja un tā, bet nu vienreiz piecos gados jau tādu greznību var atļauties.

Tieši šodien 70 gadi pagājuši kopš Baigās vasaras, kad vairāk nekā 15 tūkstošu Latvijas (un ne tikai) iedzīvotāju devās ilgstošā atvaļinājumā uz Sibīriju (vairāk info par šo izbraucienu: http://www.youtube.com/watch?v=3pyt7rpzoCs). Tiem cilvēkiem, kas starp deportāciju un emigrāciju liek vienlīdzības zīmi, es ieteiktu pāris gadus padzīvot Sibīrijā uz mazsālītas Sibīrijas žurku zupas diētas. Tad mēs varētu turpināt diskusiju par šo jautājumu.

Bet par emigrāciju runājot, es jau daudzus gadus izmisīgi gaidu, kad es beidzot sapratīšu visus tos rakstus par emigrācijas šausmīgajām sekām. Visi labie un interesantie cilvēki, kuri man ir vajadzīgi, lai justos labi, vēl joprojām ir Latvijā. Tie mani paziņas, kas ir aizbraukuši, ir aizbraukuši labprātīgi un nevienam tādēļ nekas slikts nav noticis. Un ko man tagad darīt, raudāt krokodila asaras par cilvēkiem, kas dzīvo ārzemēs un jūtas labi? Diemžēl krokodils manī ir emigrējis ar visām savām asarām. Dzīve nav rožu dārzs, ar vai bez emigrācijas visus nekad pa spalvai neglaudīs. Un valdība nav Dievs, visus nekad laimīgus nepadarīs. Pie tam manā rīcībā nav arī informācijas, ka pat Dievs kādreiz vēstures gaitā būtu visus bez izņēmuma padarījis laimīgus (kopš cilvēces deportācijas no zināmā dārza).

Nu īsāk sakot, jāpagaida vēl pieci gadi. Varbūt tad es beidzot sapratīšu, ko tā ļaunā tante Emigrācija latviešu tautai sliktu nodarījusi. Varbūt kārtējo reizi īslaicīgi emigrēšu, lai droši vien kārtējo reizi pārliecinātos, ka no tā nemirst.