Šitais aukstais un sniegotais laiks atgādina par kādu no manām dīvainajām idejām, kas man ienāca prātā pirms pāris gadiem. Pie visa bija vainīga dzeja (jo kādu vainīgo jau vienmēr ir/vajag atrast). Konkrēti Velgas Kriles dzejolis ar tekstu “Paņemu ozola ēnu, iespiežu viņā seju kā patvērumā”. Nu īsāk sakot dzīve grūta un jāmeklē patvērums, un kur gan citur, ja ne ozola ēnā.
Problēmas: smukākie ozoli aug tālu no civilizācijas, temperatūra ap -20, sniegs līdz ceļiem.
Rezultāts: vienā brīdī stāvot sniegota lauka vidū līdz nāvei pārsalusi sapratu, ka ozola ēnā es seju varbūt vēl pagūšu iespiest, bet tā arī būs pēdējā lieta, ko es izdarīšu. Beigās līdz ozola ēnai neaizgājusi, glābjot savu ādu, devos atpakaļ pie civilizācijas. Pa ceļam kompensācijai nofotografēju citus ozolus, pašus, ne ēnas, jo ēnas neatbilda kvalitātes prasībām (paši ozoli gan arī īsti nē).
Ozola ēnu dabūju pavasarī uz zāles fona. Manas bailes, ka uz zāles nebūs tās kvalitātes kā uz sniega, izrādījās nepamatotas.
Velgas Kriles dzejoļa pilns teksts (ja nu kādu sagadīšanās pēc interesē):
Mīlas stundā mani pārņem sāpes par visiem,
kas nav nodzīvojuši pilnu cilvēka mūžu, un par
visiem, kurus salauza vardarbība, nāciet, šeit
ozola ēnā es sveicinu jūs.
Es meklēju savā dvēselē tādu mīlu, ko sabradātiem
pāri klāt, un saspringti domāju - varbūt ozola
pavēnī es tā mīlu, jo pati esmu pasargāta?
Un tad es saraujos - kas ir miers, un no kā
īsti es esmu pasargāta?
Un vai mīlestība ir mīlestība vien vai arī
spēks, kurš ir spējīgs sadragāt?
Paņemu ozola ēnu, iespiežu viņā seju kā patvērumā,
kāpēc mīlestībā, cilvēki, vienmēr ir drusciņ dzejas un
drusciņ cilvēces izmisuma?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru