Manas aizdomas, ka šī varētu būt laba grāmata, ir apstiprinājušās, vienīgi grūti pateikt, cik daudz, grāmatu lasot, no tā visa varētu saprast ārzemnieki, ja jau pat latvietim jāuzmanās, lai nepazustu pašam savas vēstures brikšņos.
Latviešu nacionālo pašapziņu grāmata gan sevišķi neceļ un, lai arī autors citē Vairu Vīķi-Freibergu un viņas latviešiem piedēvētās labās īpašības, grāmatā uzskaitītie vēstures fakti gan neliecina, ka latvieši vēsturiski bijuši baisi jauki ļauži un tad pēkšņi samaitājušies. Piem., saskaņā ar grāmatā minētajiem faktiem, 1918.gada rudenī Padomju savienībā čekas galvenajā aparātā 35,5% bija latvieši, no čekas komisāriem vairāk par pusi bija latvieši. Nu īsi sakot, ārkārtīgi strādīga un uzcītīga tauta, tikai profesiju izvēlē gan būtu varējuši būt bišķi uzmanīgāki.
Prieks vismaz, ka brāļi lietuvieši aizstāv latviešus un piedēvē viņiem ārkārtīgu kultūras mīlestību. Jukka Rislakki (28.lpp.) citē kāda lietuvieša 1957.gadā sarakstītu grāmatu:
Padomju nometnē neviena cita tautību grupa nemīlēja latviešus. Tie bija augstprātīgi savā lokā noslēgušies cilvēki, kas pastāvīgi dziedāja savas monotonās dziesmas. Galu galā citus ieslodzītos šī dziedāšana tā nokaitināja, ka viņi sāka latviešus apmētāt ar akmeņiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru