Baznīcas un ziedojumi

Nesen klausījos dievkalpojuma translāciju no modernas Oslo baznīcas. Īpaši mani sajūsmināja ziedojumu vākšanas procedūra. Naudiņu varēja ne tikai fiziski iemest kastītē, bet arī nosūtīt SMS uz ziedojumu tālruni, vai baznīcas pakaļējā daļā norēķināties ar bankas karti. Tam, ka tas uz mani atstāja tik lielu iespaidu, ir zināms iemesls.

Latvijas miestā “Y” ir baznīca “X”. Baznīca “X” man vienmēr ir likusies simpātiska vēsturiska celtne, lai arī personīgi man nav sakara ar baznīcas draudzi un miestā “Y” es nemēdzu uzturēties. Jau labi sen man ir ideja ziedot kaut kādu pieticīgu naudas summiņu baznīcas atjaunošanai. Jūs domājat, kas gan var būt vienkāršāks, kā tik vaļā no naudas? Es arī tā domāju līdz brīdim, kad reāli mēģināju to darīt. Vislētākais un vienkāršākais veids, manuprāt, būtu pārskaitīt naudu uz baznīcas kontu internetbankā, nepārprotami norādot ziedojuma mērķi. Jau pāris gadus pūlos atrast informāciju par šādu kontu, bet par spīti tam, ka baznīcai ir sava mājas lapa, un visāda citāda info ir publicēta visās iespējamās vietās, bet no bankas konta numura – ne vēsts. Variants speciāli apmeklēt miestu “Y”, lai iebāztu kastītē savus dažus latiņus mani īpaši nesajūsmina, jo kaut kā nevaru sevi iedomāties, ar pildspalvu rakstot uz katra pieclatnieka ziedojuma mērķi, un pārliecības, ka no tumšās ziedojumu kastītes izvilktā naudiņa tiks izlietota godīgi, nomaksājot visus nodokļus, man nav (lai nu draudze “X” man piedod).

Trešā visapgrūtinošākā alternatīva būtu zvanīt uz draudzi un uzbāzties ar saviem dažiem latiem, bet pagaidām jau vēl pietiek ziedojumu projektu/organizāciju, kas savus rekvizītus neslēpj, un nav jau gluži tā, ka no naudas pārpilnības es vairs maciņu nevarētu aiztaisīt.

Skumji ir tikai tas, ka tajā pat laikā regulāri parādās publiska žēlošanās no baznīcas “X” draudzes gana, ka nepietiek līdzekļu baznīcas ēkas uzturēšanai un remontam. Tas man savukārt atgādina veco joku:
-[Ganāmpulka avs]“Dievs, es nekad mūžā neesmu vinnējis loterijā. Izdari tā, lai es kādreiz vinnētu.”
-[Dievs]“Nu tad nopērc beidzot kaut vienu loterijas biļeti!”

Pirmsvēlēšanu saldskābmaize

Ir pagājis vairāk nekā gads kopš atgriezos Latvijā un vēl jāpaiet mēnesim līdz Saeimas vēlēšanām. Vēlēšanām, kurās atkal ievēlēsim tos pašus vecos politiķus. Un tur nav nekā nepareiza. Kāpēc lai tā pati vecā latviešu tauta pēkšņi ievēlētu citus politiķus? Un no kurienes tad tie citi politiķi lai rastos, ja latviešu tauta tā pati vecā? Brīžiem mani biedē nepatriotiska atziņa, ka pat tad, ja tā ir taisnība, ka zivis pūst no galvas, tām zivīm visupirms ir jābūt beigtām, lai viņas vispār sāktu pūt. Un, ja 57% Latvijas iedzīvotāju (dati uz 23.08.2010.) pozitīvi vērtē diktatoru un zagli un daudzi labprāt redzētu viņu kā premjeru, tad, ko tad var pārmest nabaga politiķiem? Viņi taču tikai cenšas attaisnot latviešu tautas vēlmes un cerības un zagt vēl vairāk, lai arī viņus sāktu mīlēt.
[Neliriska atkāpe par tēmu. Citāts no norvēģa Snorres bloga saistībā ar to, ka nodokļu nemaksāšanu par amorālu uzskata tikai 27% Latvijas iedzīvotāju: “Protams, ka daļa nodokļu naudas aiziet neceļos, taču pret to jācīnās tā, lai necieš ne Latvijas pensionāri, ne slimnieki, ne skolēni. Vai tik negodīgie politiķi nav vien aizbildinājums, lai ietaupītu dažus latus?”]
Tas viss galu galā rada likumsakarīgu jautājumu, kāpēc es atgriezos no mūžam saules pielietajiem rietumiem šajā Austrumeiropas bēdu ielejā. Tikai īstenībā es nejūtos neko upurējusi, jo mūsu Latvija vienalga ir pati labākā. Tā vienkāršā un prozaiskā iemesla dēļ, ka citas Latvijas jau mums nav. Latvija ir pieejama tikai vienā eksemplārā, zirga galvas formā pie Baltijas jūras. Un tā sajūta, ka man pieder vesela valsts un tauta, liek man justies tik bagātai, cik bagātu mani nekad nedarītu dzīvoklis Spānijā vai kādā Vidusjūras ostā pietauvota jahta. Katram ir savas prioritātes, kādam vajag krutu mašīnu, man vajag savu valsti un savu tautu.
Un jā, es mīlu lejup krītošos, mirdzošos ziepju burbuļus, kas mani pārsteidz slikti apgaismotā kāpņu telpā, atgriežoties mājās, un Labestības dienas sirdsveida uzlīmi uz durvīm, un Jāņu zāļu kompozīciju, ko kāds kaimiņš uz svētkiem novietojis kāpņu telpas logā, un pat ar dīvainiem uzrakstiem latviešu valodā izrotātās mājas sienas un ietvi. Un pat bezsaimnieka kaķus komplektā ar kaimiņu onkulīti, kas tos zaglīgi baro ar kaķu barību, pirktu no savas droši vien ne ļoti lielās pensijas. Un man īstenībā nevajag ar vienādiem bruģakmeņiem perfekti nobruģētu ielu, kas varētu atrasties patiesībā taču arī jebkurā citā pasaules valstī.

Par masu mediju brīvību

Šis būs nepopulārs viedoklis. Pārdomāju to vakar pirms gulētiešanas un tas bija pirms vēl šorīt no rīta visi sāka brēkt par mediju brīvības aizskārumu. Bet ietērpt šīs domas mazos melnos burtiņos un publicēt mani mudināja viens twīts, kurš mani šorīt sagaidīja iekš Twitter.com. Knoks: “Pēdējās dienās daudz spriests par UK. Es tikai iedomājos, kas notiktu, ja britu policija veiktu kratīšanu BBC top žurnālista mājās.” Mani pārņem bezgalīgas skumjas (un šķiet, ka ārā pat nav pilnmēness) domājot, cik tālu darba kvalitātes ziņā viens no otra atrodas BBC top žurnālisti un Latvijas žurnālists Parastais Mirstīgais.

Latvija starp citu līdz šim uzrādījusi diezgan labus rezultātus starptautiskos pētījumos par masu mediju brīvību, līdz ar to varam secināt, ka šāda brīvība mums ir. Kā tas izpaužas reālajā dzīvē? Vēl joprojām ir taisnība, ka “kas maksā, tas pasūta mūziku”, tikai pēc zviedru investoru evakuēšanās no Latvijas preses pīļu dīķa (un “Dienas”) ir palikuši ārkārtīgi maz satura kontrolē neieinteresēti maksātāji. Bet mums vēl ir VALSTS televīzija un radio, jūs teiksiet? Par radio nezinu, tāpat Latvijas radio vairums ļaužu klausās labākajā gadījumā kā “fona mūziku”. Par Latvijas valsts televīziju man vēl pāris dienas atpakaļ bija ilūzijas. Laikam tādēļ, ka baisi sen vispār nebiju skatījusies Latvijā piedāvāto TV programmu klāstu, jo pārsvarā skatos zviedru un norvēģu TV, gan arī tikai valsts kanālus, jo manas ilūzijas par komerciālo televīziju kā tādu jau pasen nomirušas mokošā nāvē.

Tātad mēs esam ļauži, kuriem (ak, kāds naivums!) liekas, ka publisko masu mediju uzdevums būtu piedāvāt skatītājiem/ lasītājiem objektīvu informācijas plūsmu (tik naivi, lai domātu, ka šāds mērķis varētu būt arī privātajiem masu medijiem kā, piem., Lemberga avīzēm, laikam mēs neviens neesam). Tad nu lūk LTV raidījums De facto mani paņēma un nogrūda no maniem ilūziju augstumiem uz auksta, norasojuša asfalta. Vēl tagad jūtu asiņu garšu mutē. Ja līdz šim man likās, ka valsts televīzijas vienīgās briesmas novirzīties no objektīvā informētāja šaurās taciņas, ir īpašnieka, šajā gadījumā valsts, vēlme raustīt savu īpašumu aiz aukliņas, tad dzīve pierādīja, ka tie bija maza, naiva bērniņa maldi. Mums ir žurnālisti, kuri, savas augstās cenas dēļ vai dēļ tā, ka viņu nopirkšana nevienu neinteresē, varētu būt neitrāli un objektīvi. Bet kas ir reālajā dzīvē? Žurnālistam Jurītim/Andrītim/Edgariņam personīgi nepatīk valsts amatpersona/deputāts/da jebkurš/jebkāds Pēterītis/Jānītis/Kārlītis un viņš tad arī izgāž savu nodokļu maksātāju finansēto žulti uz šo Pēterīti/Jānīti/Kārlīti. Bet paga, kur tad palika objektīvā informēšana un neitralitāte? Jā, kā gan mēs varējām būt tik naivi un cerēt...

Par pēdējā laika notikumiem runājot, jāsaka, ka man ir grūti būt pārliecinātai par savu viedokli da jebkādā jautājumā, ja man nav pieejas objektīvai informācijai. Labi, ka Neo gadījums tika diskutēts vairāk nekā vienā medijā, cik nu objektīvi, cik nē, lai arī mani fascinē cilvēku (un žurnālisti arī diemžēl ir tikai cilvēki) vēlme pašiem izlemt, kurš ir vainīgs, kurš nē. Ja cilvēks ir pārkāpis likumu, viņam ir jāsaņem sods. Vai likums pārkāpts un cik liels sods pienākas ir tiesas kompetence. Vai policija pārsniegusi savas pilnvaras arī ir tiesas kompetence. Par G.Dubulta (“pilsonis pret valsti”) gadījumu man vispār nav viedokļa, jo ar neapbruņotu aci redzams, ka raidījuma De facto sniegtās informācijas objektivitāte ir diezgan precīzi vienāda ar nulli un informācijas no citiem avotiem man nav.

Man pat pēc dziļākās būtības nebūtu iebildumi, ka žurnālistiem ir personīgi viedokļi, ja tie tiktu pasniegti sadaļā “Viedokļi”, kas savukārt būtu tikai kā piedeva sadaļai “Objektīva informācija”. Diemžēl ir otrādi.

Uzmanību, tuvojas pavasara depresija!

Dažas dienas atpakaļ secināju, ka mana baltā, pūkainā micīte vairs īsti neatbilst laika apstākļiem un gaisā kaut kas sācis aizdomīgi smaržot. Vai tas būtu pavasaris? Šoziem, kad valstī valdīja krīze un trūkums turpināja savu uzvaras gājienu, vismaz vienas baltas pulverveida vielas bija par daudz un tas nebija kokaīns. Protams, ceļu uzturēšanas budžets iztērēts par nākamajiem desmit gadiem, bet vai sniegs bija slikti? Piemēram, šoziem un pirmspavasara atkusnī pa ilgiem laikiem brīvprātīgi piespiedu kārtā automašīnu vietā varēja izmantot videi absolūti draudzīgus transportlīdzekļus, attiecīgi zirgu vilktas kamanas un airu laivas. Vai tas ir slikti, ka pasaule visapkārt ir balta, ja sirdī valda tumsa? Sniegs (un ūdens) atstaro gaismu un kas varbūt vēl pozitīvāks par balto gaismu. Bet baltās gaismas laiks ir beidzies un nenovēršami tuvojas VIŅA, lielā un ļaunā Pavasara Depresija. Tomēr klusi viņai pielavīties neizdosies. Viņa tiks atmaskota.

No kā rodas pavasara depresija? Zinātnieki uzskata, ka tā saistīta ar cilvēku nespēju laikus pielāgoties dienasgaismas daudzuma izmaiņām. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo šīs izmaiņas straujākas. Piemēram, saskaņā ar Zviedrijas televīzijas ziņām, tālu ziemeļos dienas dažkārt paliek par 10 minūtēm garākas katru dienu un nedēļas beigās diena jau ir par stundu garāka nekā nedēļas sākumā. Nav jābūt sevišķam vārgulim, lai šādu izmaiņu dēļ apmulstu, sāktu justies slikti un noguris. Mēs par laimi nedzīvojam tālu ziemeļos, bet šeit ir kāds BET.

Delfi.lv drūmajai noskaņai piemērotajā 13.datumā tika publicēts raksts par psiholoģisko nogurumu. Un kā tad lai cilvēks nebūtu noguris, izmisīgi (un bezcerīgi) meklēdams darbu, vai strādādams neapmaksātas virsstundas, lai nezaudētu savu vēl pagaidām esošo darbu (kurā alga apcirpta par 75%)? Un arī tie, kam pašlaik labi, zina, ka valstī ir krīze un ka, ja viņi pazaudēs savu silto vietiņu, nekas labs viņus tur ārā negaida. Stress un nogurums ir kļuvuši par tuviem paziņām daudziem. Pavasara noguruma kombinācija ar krīzes psiholoģisko nogurumu ir ārkārtīgi bīstama. Pie tam, neceriet, ka drīzumā ziedošās tulpes, ķirši un plūmes liks jums justies labāk. Tieši otrādi. Apkārtējās vides skaistums tikai liek cilvēkiem vēl vairāk apzināties savas problēmas un pamanīt atlupušo tapešu stūri dzīvojamajā istabā.

Kā ar šīm gaidāmajām briesmu lietām cīnīties? Aizņemšos padomus no delfi.lv. Pirmkārt, pārstrādāšanās gadījumā, rūpīgi izgulēties un ēst vitamīnus, un, otrkārt, lai cīnītos ar psiholoģisko nogurumu, nodarboties ar aktīvo atpūtu, piemēram, doties pastaigā gar jūru. Un, treškārt, atcerēties, ka visas draņķīgās lietas kādreiz beidzas, tai skaitā arī pavasaris un viņa uzticamā pavadone depresija.



Pavasaris tuvojas! Esi modrs!

Latvijas viena vasara zviedru žurnālistu acīm

Ir laikam dažas lietas, ko nevajag darīt, lai nesabojātu sev garastāvokli uz ilgu laiku. Piemēram, nevajag lasīt komentārus iekš delfi.lv un nevajag skatīties raidījumu Bez Tabu. Un kā izrādās, nevajadzēja klausīties arī dokumentāro raidījumu Zviedrijas radio par Latviju Lettland - Drömmen som gick i kras.

Raidījums bija stundu garš, bet dažus gabaliņus atļāvos šeit nokonspektēt. Iesākums bija tāds nekaitīgs, ar pāris jautriem pastāstiem. Tālāk dažu faktu atreferēšana, piem., ka latvieši ir viensētu tauta un tāpēc nevar savstarpēji saprasties. Tiek diskutēts zviedru banku jautājums un izvēlētas asprātīgākās trekno gadu reklāmas, lai piespiestu cilvēkus aizņemties. Vizīte kādā puspabeigtā mājā, kuras būvēšanai ieķīlāts mātes dzīvoklis. Tagad mātei tiks atvēlēta vieta šīs puspabeigtās mājas garāžā. Liepājā kāda kundze gados lūdz zviedru žurnālistam nopirkt viņai maizīti (nezinot, ka tas ir zviedrs, žurnālists un ka tas viss vēlāk nonāks radio ēterā).

Tālāk tiek paziņots, ka Latvijā nav krīzes, Latvijā ir karš. Par visu. Tiek uzsvērts, ka latvieši vairāk nekā jebkad gaida atnākam savu Kārli, nu to, kas Ulmanis. Un kā pēdējais ķirsītis uz tortes, tiek izteikts pieņēmums, ka varbūt Latvijas valsts vispār var pastāvēt tikai divdesmit gadus, tad vajag kaut ko (okupāciju?) un tad atkal divdesmit gadus brīvības. Un tūlīt pēc tam raidījums noslēdzas, atskaņojot pilnā garumā dziesmu Viņi dejoja vienu vasaru. Nu labi, zviedru klausītāji, protams, nesaprata dziesmas vārdu saistību ar Latvijai prognozēto likteni, bet vienalga mīļi no zviedru žurnālistu puses.

---

Norāde uz pašu raidījumu: http://www.sr.se/webbradio/?Type=broadcast&Id=2243716

Daži litri ūdens uz e-grāmatu diskusijas dzirnām

E-grāmatas lasu jau vairākus gadus uz sava netbooka ar programmu Mobipocket Reader (tas tehnomānu zināšanai). Tas ir neticami ērti un patīkami, lai arī nav piemēroti grāmatu lasīšanai Rīgas sabiedriskajā transportā. No otras puses es arī Iphone izvairītos uzkrītoši lietot pilsētas sabiedriskajā transportā, lai nevērstu dažu kaitīgu personu domas uz krimināliem nodarījumiem.

Uz papīra drukātu daiļliteratūru pērku tikai dāvināšanai vai tad, kad tā tiek mesta pakaļ par pāris latiem. Man nav iebildumu pret drukātām grāmatām, bet to lasīšanai izmantoju bibliotēku pakalpojumus, kas man palīdz ietaupīt ļoti daudz naudas un atstāj vairāk brīvas vietas manā dzīvojamajā platībā. Arī e-grāmatas lasu izmantojot bibliotēkas pakalpojumus. Tas gan nav īsti legāli, jo e-bibliotēka atrodas citā valstī un es krāpjos, apgalvojot, ka es tur ārzemēs dzīvoju. Dzīvoju es, protams, Latvijā, bet labi baroti Rietumeiropas budži gan jau ka var atļauties sponsorēt nabadzīgās Latvijas iedzīvotājiem gara gaismu.

Jāsaka, ka es līdz galam nesaprotu, par ko vispār ir stāsts pašlaik aktuālajā e-grāmatu diskusijā. Latviešu izdevēji pat gribēdami nevar piedāvāt e-formātā ko citu, kā vien latviešu oriģinālliteratūru (jo ārzemju darbu publicēšanas tiesības viņi droši vien pērk tikai papīra formātam). Un latviešu oriģinālliteratūrā diemžēl ir tik maz labu un lasāmu darbu, ka pāris reizes gadā fiziski uz bibliotēku (vai grāmatveikalu) var aizvilkties arī tādi tehnomāni, kas pat zobus tīra virtuāli.

Manuprāt, e-grāmatu potenciālā nākotne Latvijā ir divējāda. Pirmkārt, nākamajos treknajos gados un ar Eiropas Savienības atbalstu varētu tik izstrādāts projekts “E-vides izmantošana latviešu oriģinālliteratūras popularizēšanai”, ar kura palīdzību varētu tikt izveidota virtuālā bibliotēka, kam sekotu valsts subsidēta nozīmīgu latviešu literatūras darbu digitalizēšana (e-grāmatas un mp3 grāmatas). Protams, ne svaigākie darbi, lai neizbojātu grāmatu pārdevējiem biznesu. Iespēja nodot savus darbus lasītājiem varētu tikt dota arī jaunajiem censoņiem. Otrkārt, daži grāmatizdevēji varētu izdot atsevišķus oriģināldarbus e-formātā, bet, kā jau teicu, labas latviešu oriģinālliteratūras nav daudz, līdz ar to tam visupirms vajag labas grāmatas, ko vispār kāds gribētu pirkt un lasīt digitāli (jo plauktu dekorēšana kā pirkšanas mērķis diemžēl šādā gadījumā atkrīt).

Pasaules konvertēšana e-pasaulē jebkurā gadījumā ir process, kas strauji virzās uz priekšu, un notiks tas, kam jānotiek, bet tikmēr es ieteiktu relaksēties un palasīt kādu labu e-grāmatu svešvalodā.

Par krīzi, bezdarbu un visu pārējo dzīves realitāti

Kaut kad ap gadumiju zviedru televīzijā noskatījos vairāksēriju dokumentāro filmu par zviedru autoindustrijas krahu. Filma patiesībā nebija par auto, bet gan par cilvēkiem, kas krīzes pēdās paliek ”pāri”. Tajā brīdī, kad es kopā ar tasi tējas un šokolādi biju tā labi iejutusies bez darba palikušo filmas varoņu ādās un izbaudīju psiholoģiskā aizsargmehānisma ”viņiem tur otrā krastā ar iet slikti” radīto maldīgo drošības sajūtu, filmu pēkšķi pārtrauca kaut kādi kadri ne īsti par tēmu un teksts ”Nu jā, bet ne tikai mums te Zviedrijā slikti, viņiem tur Latvijā iet vēl sliktāk.” Īsāk sakot, arī zviedri bija kaut ko dzirdējuši par psiholoģisko aizsargmehānismu ”viņiem tur otrā krastā ar iet slikti” un tādējādi brutāli atgrieza mani reālajā dzīvē uz planētas Zeme, valstī Latvija un ekonomiskās krīzes skavās.

Pat tikai pārlaižot paviršu skatu kvalificētā darbaspēka vakanču lauciņam ir redzams, ka pārdevēji/ tirdzniecības speciālisti ir pieprasītākā prece nr. 1. Viens no godīgākajiem sludinājumiem, kāds pēdējā laikā ir redzēts, vēsta:

Meklēju pērli, kas ar minimālām izmaksām varētu uzrādīt maksimālus realizācijas apjomus.

Patiesībā lielākā daļa sludinājumu cenšas pateikt tieši to pašu, tikai ietērpjot to daudzpunktu prasību un pienākumu sarakstā. Klienti kļuvuši par tādu deficīta preci, ka brīžiem rodas aizdomas, ka viņi tiek paslepus tirgoti, tāpat kā savulaik vergi. Kā tad lai citādi izprot tekstus, ka darbā aicina ĪPAŠO KLIENTU TIRDZNIECĪBAS SPECIĀLISTU un LIELO KLIENTU PĀRDOŠANAS SPECIĀLISTU? Problēma ir apstāklī, ka pārdevēju-pērļu jau izplatījumā nekļūst vairāk tikai tāpēc, ka krīze, un tiem, kas savā sirdī nejūtas kā pērles, bet kā cilvēks parasts mirstīgais nekas cits neatliek kā rakties tālāk pa visai kārno darba piedāvājumu vadziņu.

Tāpat web dizaineri un programmētāji, šķiet, ir pieprasīta manta, diemžēl par web dizaineri vai programmētāju ar pieredzi arī vienā dienā nekļūsi. Kas paliek pāri? Mazāk respektablos darba sludināšanas iestādījumos čum un mudž no klasiskajiem ”Pelniet 4000Ls mēnesī no mājām. Nepieciešams tikai dators ar Interneta pieslēgumu.”, kā arī vēl joprojām tiek meklētas masieres, kurām nav nekas jāsajēdz no masāžas, bet obligāti ir jābūt jaunām un pievilcīgām.

Nē, nu nenoliedzami, ka dažkārt parādās arī kādi mirstīgiem cilvēkiem domāti darba piedāvājumi, tikai kādas dīvainas apstākļu sakritības pēc to parasti pamana vēl kādi aptuveni 120 prasībām atbilstoši pretendenti.

Jāiet būs paskatīties, vai Zviedrijas televīzija nepiedāvā vēl kādu potenciāli nervus nomierinošu dokumentāro filmu. Par jauniešu bezdarbu Zviedrijā, piemēram.

P.s. Daži reāli un nedaudz jautri darba piedāvājumi garastāvokļa uzlabošanai:

• Tiek meklēta mīļākā sekretāre.


• Vajadzīgs operators, uz veļas mašīnām – vīrietis.


• Vajadzīga pavāre ar darba pieredzi sestdienās, svētdienās.


• Meklejam sekretari kura prot rīkoties ar datoru un ta programmām.


• Vajadzīgs jumiķis. Jumtu un lāsteku novākšana no Rīgas skolām un bērnudārziem.