Lasīšanai 14.06.2016.

Šodien pēkšņi atcerējos, ka pirms pieciem gadiem uzrakstīju Internetā rakstu par emigrāciju (jā, izrādās, ka arī treknajos gados emigrācija bijusi aktuāla tēma:)). Toreiz mani, protams, latviešu tautas labākajā stilā izlamāja un tā, bet nu vienreiz piecos gados jau tādu greznību var atļauties.

Tieši šodien 70 gadi pagājuši kopš Baigās vasaras, kad vairāk nekā 15 tūkstošu Latvijas (un ne tikai) iedzīvotāju devās ilgstošā atvaļinājumā uz Sibīriju (vairāk info par šo izbraucienu: http://www.youtube.com/watch?v=3pyt7rpzoCs). Tiem cilvēkiem, kas starp deportāciju un emigrāciju liek vienlīdzības zīmi, es ieteiktu pāris gadus padzīvot Sibīrijā uz mazsālītas Sibīrijas žurku zupas diētas. Tad mēs varētu turpināt diskusiju par šo jautājumu.

Bet par emigrāciju runājot, es jau daudzus gadus izmisīgi gaidu, kad es beidzot sapratīšu visus tos rakstus par emigrācijas šausmīgajām sekām. Visi labie un interesantie cilvēki, kuri man ir vajadzīgi, lai justos labi, vēl joprojām ir Latvijā. Tie mani paziņas, kas ir aizbraukuši, ir aizbraukuši labprātīgi un nevienam tādēļ nekas slikts nav noticis. Un ko man tagad darīt, raudāt krokodila asaras par cilvēkiem, kas dzīvo ārzemēs un jūtas labi? Diemžēl krokodils manī ir emigrējis ar visām savām asarām. Dzīve nav rožu dārzs, ar vai bez emigrācijas visus nekad pa spalvai neglaudīs. Un valdība nav Dievs, visus nekad laimīgus nepadarīs. Pie tam manā rīcībā nav arī informācijas, ka pat Dievs kādreiz vēstures gaitā būtu visus bez izņēmuma padarījis laimīgus (kopš cilvēces deportācijas no zināmā dārza).

Nu īsāk sakot, jāpagaida vēl pieci gadi. Varbūt tad es beidzot sapratīšu, ko tā ļaunā tante Emigrācija latviešu tautai sliktu nodarījusi. Varbūt kārtējo reizi īslaicīgi emigrēšu, lai droši vien kārtējo reizi pārliecinātos, ka no tā nemirst.

Pirmsvēlēšanu saldskābmaize

Ir pagājis vairāk nekā gads kopš atgriezos Latvijā un vēl jāpaiet mēnesim līdz Saeimas vēlēšanām. Vēlēšanām, kurās atkal ievēlēsim tos pašus vecos politiķus. Un tur nav nekā nepareiza. Kāpēc lai tā pati vecā latviešu tauta pēkšņi ievēlētu citus politiķus? Un no kurienes tad tie citi politiķi lai rastos, ja latviešu tauta tā pati vecā? Brīžiem mani biedē nepatriotiska atziņa, ka pat tad, ja tā ir taisnība, ka zivis pūst no galvas, tām zivīm visupirms ir jābūt beigtām, lai viņas vispār sāktu pūt. Un, ja 57% Latvijas iedzīvotāju (dati uz 23.08.2010.) pozitīvi vērtē diktatoru un zagli un daudzi labprāt redzētu viņu kā premjeru, tad, ko tad var pārmest nabaga politiķiem? Viņi taču tikai cenšas attaisnot latviešu tautas vēlmes un cerības un zagt vēl vairāk, lai arī viņus sāktu mīlēt.
[Neliriska atkāpe par tēmu. Citāts no norvēģa Snorres bloga saistībā ar to, ka nodokļu nemaksāšanu par amorālu uzskata tikai 27% Latvijas iedzīvotāju: “Protams, ka daļa nodokļu naudas aiziet neceļos, taču pret to jācīnās tā, lai necieš ne Latvijas pensionāri, ne slimnieki, ne skolēni. Vai tik negodīgie politiķi nav vien aizbildinājums, lai ietaupītu dažus latus?”]
Tas viss galu galā rada likumsakarīgu jautājumu, kāpēc es atgriezos no mūžam saules pielietajiem rietumiem šajā Austrumeiropas bēdu ielejā. Tikai īstenībā es nejūtos neko upurējusi, jo mūsu Latvija vienalga ir pati labākā. Tā vienkāršā un prozaiskā iemesla dēļ, ka citas Latvijas jau mums nav. Latvija ir pieejama tikai vienā eksemplārā, zirga galvas formā pie Baltijas jūras. Un tā sajūta, ka man pieder vesela valsts un tauta, liek man justies tik bagātai, cik bagātu mani nekad nedarītu dzīvoklis Spānijā vai kādā Vidusjūras ostā pietauvota jahta. Katram ir savas prioritātes, kādam vajag krutu mašīnu, man vajag savu valsti un savu tautu.
Un jā, es mīlu lejup krītošos, mirdzošos ziepju burbuļus, kas mani pārsteidz slikti apgaismotā kāpņu telpā, atgriežoties mājās, un Labestības dienas sirdsveida uzlīmi uz durvīm, un Jāņu zāļu kompozīciju, ko kāds kaimiņš uz svētkiem novietojis kāpņu telpas logā, un pat ar dīvainiem uzrakstiem latviešu valodā izrotātās mājas sienas un ietvi. Un pat bezsaimnieka kaķus komplektā ar kaimiņu onkulīti, kas tos zaglīgi baro ar kaķu barību, pirktu no savas droši vien ne ļoti lielās pensijas. Un man īstenībā nevajag ar vienādiem bruģakmeņiem perfekti nobruģētu ielu, kas varētu atrasties patiesībā taču arī jebkurā citā pasaules valstī.

Latvijas viena vasara zviedru žurnālistu acīm

Ir laikam dažas lietas, ko nevajag darīt, lai nesabojātu sev garastāvokli uz ilgu laiku. Piemēram, nevajag lasīt komentārus iekš delfi.lv un nevajag skatīties raidījumu Bez Tabu. Un kā izrādās, nevajadzēja klausīties arī dokumentāro raidījumu Zviedrijas radio par Latviju Lettland - Drömmen som gick i kras.

Raidījums bija stundu garš, bet dažus gabaliņus atļāvos šeit nokonspektēt. Iesākums bija tāds nekaitīgs, ar pāris jautriem pastāstiem. Tālāk dažu faktu atreferēšana, piem., ka latvieši ir viensētu tauta un tāpēc nevar savstarpēji saprasties. Tiek diskutēts zviedru banku jautājums un izvēlētas asprātīgākās trekno gadu reklāmas, lai piespiestu cilvēkus aizņemties. Vizīte kādā puspabeigtā mājā, kuras būvēšanai ieķīlāts mātes dzīvoklis. Tagad mātei tiks atvēlēta vieta šīs puspabeigtās mājas garāžā. Liepājā kāda kundze gados lūdz zviedru žurnālistam nopirkt viņai maizīti (nezinot, ka tas ir zviedrs, žurnālists un ka tas viss vēlāk nonāks radio ēterā).

Tālāk tiek paziņots, ka Latvijā nav krīzes, Latvijā ir karš. Par visu. Tiek uzsvērts, ka latvieši vairāk nekā jebkad gaida atnākam savu Kārli, nu to, kas Ulmanis. Un kā pēdējais ķirsītis uz tortes, tiek izteikts pieņēmums, ka varbūt Latvijas valsts vispār var pastāvēt tikai divdesmit gadus, tad vajag kaut ko (okupāciju?) un tad atkal divdesmit gadus brīvības. Un tūlīt pēc tam raidījums noslēdzas, atskaņojot pilnā garumā dziesmu Viņi dejoja vienu vasaru. Nu labi, zviedru klausītāji, protams, nesaprata dziesmas vārdu saistību ar Latvijai prognozēto likteni, bet vienalga mīļi no zviedru žurnālistu puses.

---

Norāde uz pašu raidījumu: http://www.sr.se/webbradio/?Type=broadcast&Id=2243716