svētdiena, 2013. gada 7. jūlijs

Poetry of Velga Krile in English

For those who are interested in the poetry of Velga Krile but don't understand Latvian I have translated one of her poems in English. As this is nothing what I do every day and nothing I am good at, so read it on your own risk!
-----
In the love hour I am seized by the pain about everybody
who has not lived full human life, and about
everybody who was broken by violence, come, here
in the shade of the oak I am greeting you

I am searching in my soul for such love with what cover whose
who were trampled down and am intensely thinking, maybe in the shade
of the oak I am loving so because I myself am protected?

And then I startle – what is peace and from what
exactly am I protected?

And if the love is merely love or also
force which is able to crush?

I take the shade of the oak, press the face in it as in a shelter
why in love, people, there are always a bit of poetry and
a bit of human despair?

-----
Original poem by Velga Krile:

Mīlas stundā mani pārņem sāpes par visiem,
kas nav nodzīvojuši pilnu cilvēka mūžu, un par
visiem, kurus salauza vardarbība, nāciet, šeit
ozola ēnā es sveicinu jūs.

Es meklēju savā dvēselē tādu mīlu, ko sabradātiem
pāri klāt, un saspringti domāju - varbūt ozola
pavēnī es tā mīlu, jo pati esmu pasargāta?

Un tad es saraujos - kas ir miers, un no kā
īsti es esmu pasargāta?

Un vai mīlestība ir mīlestība vien vai arī
spēks, kurš ir spējīgs sadragāt?

Paņemu ozola ēnu, iespiežu viņā seju kā patvērumā,
kāpēc mīlestībā, cilvēki, vienmēr ir drusciņ dzejas un
drusciņ cilvēces izmisuma?

sestdiena, 2013. gada 23. februāris

Dzeja un Velga Krile

Sen nebiju lasījusi dzeju, bet, atgriežoties pie savas pirmās un vienīgais literārās mīlestības dzejas lauciņā Velgas Kriles, secināju, ka viņa joprojām ir manai sirdij tikpat tuva, cik vidusskolā.
"Un uzticies, uzticies manam vieglumam...
Uz ielas stūra akmeni sviedīsim rudens rūtī, tajā spraugā ceriņi ziedēt sprauksies,
Augsti, lieli rudens vēji pa debesīm braukās un aizraus elpu, un velti
Mana pagalma ābelē pūce smies bezmiega smieklus...
No visa, ko daru, lai tev būtu vieglāk, man tapis tik viegli, ka lapkritis
Dārzā sēd, lietu apskāvis, čukstot par ziedoni tagad - pirms pirmā sniega."
Velga Krile, dzejoļu krājums "Skrien sarkans jaguārs", 26.lpp.
 

sestdiena, 2013. gada 19. janvāris

Laime

Dažas banālas lietas par laimi, ko mēs laiku pa laikam pamanāmies aizmirst.
  • Laime ir zināmā mērā atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet galvenokārt no cilvēka paša mentālās attieksmes. 
  • Ārējie apstākļi parasti nav ne labi, ne slikti, bet paši par sevi ir neitrāli, cilvēku skumjā vai priecīgā attieksme pret tiem, padara tos depresīvus vai iedvesmojošus. 
  • Izmaini savas domas, ja tu gribi izmainīt apstākļus. Un tā kā tu viens pats esi atbildīgs par savām domām, tikai tu pats vari tās mainīt. Vērts ir domāt tikai domas, kas atnesīs veselību un laimi. 
  • Tieši tāpat kā mēs domājam par to barību, ko saņem mūsu fiziskais ķermenis, mums vajadzētu arī domāt par barību, ko saņem mūsu prāts. 
  • Ja tu neizvēlies būt laimīgs, neviens nevar tevi padarīt laimīgu. Un, ja tu izvēlies būt laimīgs, neviens tevi nevar padarīt nelaimīgu. Tie esam mēs paši, kas padara dzīvi, par to, kāda tā ir. 
  • Stipra rakstura cilvēki parasti ir laimīgāki, jo viņi nevaino citus par problēmām, kas vienā vai otrā veidā izriet no viņu pašu darbībām vai izpratnes trūkuma. Viņi zin, ka neviens nevar iespaidot to, cik viņi ir laimīgi, ja vien viņi paši neļauj domām un citu cilvēku darbībām padarīt viņus nelaimīgus. 
  • Cilvēka laimei ir jābūt brīvai no ārējās ietekmes. Lai arī kāda ir Tava apkārtējā vide, neļauj tai aizskart tavu iekšējo mieru. Jo vairāk cilvēka laime ir atkarīga no ārējiem apstākļiem, jo grūtāk viņam ir būt laimīgam. 
  • Jo laimīgāks tu esi, jo laimīgāki ir cilvēki ap tevi.
Brīvs tulkojums no  Secrets of Lasting Happiness

ceturtdiena, 2012. gada 2. februāris

Neliterāras frāzes zviedru valodā

Pārpublicēju, ja nu kādam noder. Neliterāras un atsevišķos gadījumos arī ne sevišķi pieklājīgas, bet tomēr brīžiem noderīgas frāzes zviedru valodā, lietošanai ar mēra sajūtu un uz personisko atbildību. Tulkojums latviešu valodā nav burtisks, bet tāds, lai varētu saprast lietas būtību.














































































Håll käften!



Aizveries!


Dra åt helvete/skogen!


Ej ellē/ lasies!


Vad i helvete?


Kas pie velna [notiek]?


Det var som fan!


/pārsteiguma izsauciens/


Det är en jävla bra film!


Tā ir baisi laba filma!


Ta mig fan!


Velns lai parauj!


Det var jävla dumt sagt!


Tas bija baisi stulbi teikts!



Lägg av!


Izbeidz!


Bort med tassarna!


Ķepas nost!


Jag är skitförbannad!


Es esmu baisi nikns!



Fy fan!


Pie velna!


Aldrig i helvete!


Nekad mūžā!


Herregud!


Ak Dievs!


För Guds skull


Dieva dēļ!


Gudskelov!/ Tack och lov!


Paldies Dievam!


Så himla roligt/kul!


Tik šausmīgi jauki/jautri/forši!


Det gick åt skogen./ Det blev pannkaka av alltihop.


Tas izgāzās/ nekas no tā neiznāca.



Det kan du för tusan inte göra!


To tu, pie velna, nevari/nedrīksti darīt!


Skit i det!


Nospļaujies par to! (Pieklājīgs tulkojums, jo “skit” īstenībā nenozīmē “nospļauties”...)


Du är inte klok!


Tu esi traks!


Är du dum i huvudet?


Tu esi stulbs?


De vill lägga vantarna på det.


Viņi grib to dabūt sev/ piesavināties.


Zviedru valodas pamatfrāzes

Pārpublicēju, ja nu kādam noder. Noderīgas frāzes un vārdi zviedru valodā.



















































































































































































































































Hej!


Sveiks!


God morgon!


Labrīt!



Tjena!


Čau! (draugu lokā)


Vad gör du i dag?


Ko tu šodien dari?


Hur är det?/ Hur står det till?


Kā iet?/ Kā klājas?


Hur mår du idag?



Kā Tu šodien jūties?


Tack, bra!


Paldies, labi!


Välkommen!



Laipni lūgts!


Var så god!


Lūdzu! (atbildot uz paldies vai kā aicinājums)


Snälla!


Lūdzu! (lūgumā)


Jag heter...


Mani sauc...



Jag är född i Lettland.


Esmu dzimis/usi Latvijā.


Trevligt att träffas!


Prieks tikties!


Jag kommer från Lettland.


Es esmu no Latvijas.



Jag tallar lettiska/ engelska/ svenska/ ryska.


Es runāju latviešu/ angļu/ zviedru/ krievu valodā.


Jag bor i Lettland.


Es dzīvoju Latvijā.


Har du varit i Lettland/ Sverige?


Vai tu esi bijis Latvijā/ Zviedrijā?


Mitt namn är....



Mans vārds ir...


Mitt efternamn är...


Mans uzvārds ir..


Jag är gift/ ogift.



Esmu precējies/ neprecējies.


Jag är ... år gammal.


Esmu ... gadus vecs.


Jag förstår inte!


Es nesaprotu!


Förlåt, vad sa du?


Atvaino, ko Tu teici?



Vadå?


Kā tu teici?


Kan du tala saktare?


Vai vari runāt lēnāk?


Inga problem!


Nav problēmu!



Ursäkta!


Atvainojiet! (lai pievērstu uzmanību)


Ursäkta mig!


Piedod!


Vad heter det på svenska?


Kā to sauc zviedriski?


Vad betyder “svar” på svenska?



Ko nozīmē “svar” zviedriski?


Hur säger man “lūdzu” på svenska?


Kā saka “lūdzu” zviedriski?


Det var inget.



Nav par ko.


Jag vet inte!


Es nezinu!


Jag har ingen aning.


Man nav ne jausmas.


Kan du hjälpa mig?


Vai vari man palīdzēt?



Jag letar efter Lars.


Es meklēju Larsu.


Vart ligger toaletten?


Kur atrodas tualete?


Gå rakt fram! Sväng sedan vänster/höger!


Ej taisni! Pagriezies pēc tam pa kreisi/ labi!



Följ med mig!


Seko man!


Jag läser svenska.


Es mācos zviedru valodu.


Jag gillar/ Jag tycker om...


Man patīk...


Jag gillar inte/ Jag tycker inte om...



Man nepatīk...


Vad är klockan?/ Hur mycket är klockan?


Cik ir pulkstens?


Grattis på födelsedagen!



Daudz laimes dzimšanas dienā!


Jag älskar dig!


Es mīlu tevi!


När ska du vara hemma?


Kad tu būsi mājās?


Gör det!


Dari tā!



Vad kostar det?


Cik tas maksā?


Det är vår/ sommar/ höst/ vinter.


Ir pavasaris/ vasara/ rudens/ ziema.


Jag mår dåligt.


Es jūtos slikti.



Jag behöver en läkare.


Man nepieciešams ārsts.


Jag måste gå nu.


Man nu jāiet.


Trevlig helg!


Jauku nedēļas nogali!


Vi ses i morgon.



Redzēsimies rīt!


Vi hörs!


Uz sadzirdēšanos!



Med vänlig hälsning (MVH)


Ar draudzīgu sveicienu (pieņemts rakstīt katras vēstules beigās)


Lycka till!


Lai veicas!


Hej då!


Uz redzēšanos!


Ha det så bra!


Lai Tev labi iet!


Prosit!


Uz veselību! (nošķaudoties)



Bra/ Dåligt/ Sådär


Labi/ Slikti/ Nu tā


Stor/ Liten


Liels/ Mazs


Idag/ Nu


Šodien/ tagad


Imorgon/ Igår



Rītā/ Vakar


Ja/ Nej


Jā/ Nē


Verkligen!



Patiešām!


Kolla!


Skaties!


Skynda på!


Pasteidzies!


Vad? Var?


Kas? Kur?



Fika


Kafijas pauze


Ett (1), två (2), tre (3), fyra (4), fem (5), sex (6), sju (7), åtta (8), nio (9), tio (10).



Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit.


Måndag (M), tisdag (Tis), onsdag (O)


Pirmdiena, otrdiena, trešdiena


Torsdag (T), fredag (F)


Ceturtdiena, piektdiena


Lördag (L), söndag (S), helg (H)


Sestdiena, svētdiena, brīvdiena(s)


ceturtdiena, 2011. gada 8. septembris

Automašīnas un Gēteborgas osta

Šitais lietainais un rudenīgais laiks modina manī atmiņas par kādu citu lietainu un rudenīgu dienu pirms trijiem gadiem, kad dzīvei labpatika mani aizvest uz Gēteborgas ostu. Atmiņas modina arī filma par Gēteborgu, ko pašlaik rāda Zviedrijas televīzijā.
No šīs dienas man gan nav īpaši krāšņu bilžu, ar ko palielīties klāt nebijušiem pakaļpalicējiem, bet pat uz mani, cilvēku, kas mašīnas atšķir tikai pēc krāsas, tas atstāja iespaidu. Kā tādi bezgalīgi labības lauki Ukrainā vai smiltis Sahārā, hektāri un hektāri ar jaunām automašīnām. Lielām, mazām, klasiskām un jocīgām un dažādās krāsās.
Brīžiem Tu cilvēks saproti, ka pasaule ir bišķi lielāka, nekā biji domājis.




Saskaņā ar Gēteborgas ostas mājas lapu, 2010.gadā caur turieni izbrauca 233000 jaunas automašīnas. Tas varbūt nav daudz globālos mērogos, bet ir pietiekami, lai atstātu iespaidu uz meiteni no laukiem.

ceturtdiena, 2011. gada 21. jūlijs

Somu-latviešu valodas vārdnīca - ne visai nopietni, bet diezgan patiesi

Beidzot saņēmos izvilkt no arhīva savu pirms daudziem gadiem izveidoto somu-latviešu vārdnīcas kompilējumu. Varbūt kādreiz pat saņemšos papildināt.

Aina-vienmeer, arvien
Aita-seeta, zhogs
Ala-nozare, specialitaate
Arka-bailiigs
Aste-graads, pakaape
Aura-arkls
Ei-nee
Elin-orgaans
Erotus-noshkjirshana
He-vinji, vinjas
Hei-sveiki
Hiha-piedurkne
Home-peleejums
Huhu-baumas
Ilma-gaiss
Iso-liels
Ja-un
Jakaa-sadaliit
Joki-upe
Kaali-kaaposts
Kakku-torte
Kaksi-divi
Kari-seeklis
Kaste-rasa
Kaula-kakls
Kaunis-skaists
Kissa-kakjis
Kivi-akmens
Koju-buuda
Koko-lielums, viss
Koriste-rotaajums
Kuilu-aiza
Kukka-pukje, zieds
Kulta-zelts
Kupla-burbulis
Kura-dublji
Kuuma-karsts
Kuusi-egle, seshi
Laine-vilnis
Latva-galotne, virsotne
Laulu-dziesma
Lauma-bars
Lava-platforma
Liesi-pliits
Liina-lakats
Lohi-lasis
Loma-atvaljinaajums
Lupa-atljauja
Maa-zeme
Maali-kraasa
Maksa-aknas
Maito-piens
Maja-buuda
Mato-taarps
Maukas-garshiigs
Monta-daudz
Muu-cits
Nauris-raacenis
Ne-tie, taas
Nero-gjeenijs
Neste-shkjidrums
Oma-savs, personiigs
Osa-sastaavdalja
Padota-aizsprostot
Paikka-vieta
Palkka-samaksa
Panna-nolikt, novietot
Papu-pupa
Papukaija-papagailis
Pieni-mazs
Piste-punkts
Poika-zeens
Pora-urbis
Puu-koks
Puute-truukums
Raita- sviitra, viitols
Raitis-svaigs
Raivo-niknums, dusmas
Raja-robezha
Rauta-dzelzs
Riepu-lupata
Rikas-bagaats
Ruoka-eediens
Santa-smilts
Siemen-seekla
Sieni-seene
Sievä-gliits, skaists
Sija-vieta
Silava-spekjis
Silta-tilts
Silti-tomeer
Sisu-neatlaidiiba
Soma-gliits
Susi-vilks
Suudella-skuupstiit
Tai-vai
Tapa-paradums
Tausta-fons, aizmugure
Te-juus
Tie-celjsh
Tupla-dubults
Uni-miegs
Uusi-jauns
Vaara-briesmas
Vaiva-puules, saapes
Vajaa-nepilns
Varas-zaglis
Varat-liidzeklji, resursi
Varis-vaarna
Vasara-aamurs
Vauva-ziidainis
Viina-degviins
Viini-viins
Vika-defekts
Villa-vilna

otrdiena, 2011. gada 14. jūnijs

Lasīšanai 14.06.2016.

Šodien pēkšņi atcerējos, ka pirms pieciem gadiem uzrakstīju Internetā rakstu par emigrāciju (jā, izrādās, ka arī treknajos gados emigrācija bijusi aktuāla tēma:)). Toreiz mani, protams, latviešu tautas labākajā stilā izlamāja un tā, bet nu vienreiz piecos gados jau tādu greznību var atļauties.

Tieši šodien 70 gadi pagājuši kopš Baigās vasaras, kad vairāk nekā 15 tūkstošu Latvijas (un ne tikai) iedzīvotāju devās ilgstošā atvaļinājumā uz Sibīriju (vairāk info par šo izbraucienu: http://www.youtube.com/watch?v=3pyt7rpzoCs). Tiem cilvēkiem, kas starp deportāciju un emigrāciju liek vienlīdzības zīmi, es ieteiktu pāris gadus padzīvot Sibīrijā uz mazsālītas Sibīrijas žurku zupas diētas. Tad mēs varētu turpināt diskusiju par šo jautājumu.

Bet par emigrāciju runājot, es jau daudzus gadus izmisīgi gaidu, kad es beidzot sapratīšu visus tos rakstus par emigrācijas šausmīgajām sekām. Visi labie un interesantie cilvēki, kuri man ir vajadzīgi, lai justos labi, vēl joprojām ir Latvijā. Tie mani paziņas, kas ir aizbraukuši, ir aizbraukuši labprātīgi un nevienam tādēļ nekas slikts nav noticis. Un ko man tagad darīt, raudāt krokodila asaras par cilvēkiem, kas dzīvo ārzemēs un jūtas labi? Diemžēl krokodils manī ir emigrējis ar visām savām asarām. Dzīve nav rožu dārzs, ar vai bez emigrācijas visus nekad pa spalvai neglaudīs. Un valdība nav Dievs, visus nekad laimīgus nepadarīs. Pie tam manā rīcībā nav arī informācijas, ka pat Dievs kādreiz vēstures gaitā būtu visus bez izņēmuma padarījis laimīgus (kopš cilvēces deportācijas no zināmā dārza).

Nu īsāk sakot, jāpagaida vēl pieci gadi. Varbūt tad es beidzot sapratīšu, ko tā ļaunā tante Emigrācija latviešu tautai sliktu nodarījusi. Varbūt kārtējo reizi īslaicīgi emigrēšu, lai droši vien kārtējo reizi pārliecinātos, ka no tā nemirst.

trešdiena, 2011. gada 19. janvāris

Baznīcas un ziedojumi

Nesen klausījos dievkalpojuma translāciju no modernas Oslo baznīcas. Īpaši mani sajūsmināja ziedojumu vākšanas procedūra. Naudiņu varēja ne tikai fiziski iemest kastītē, bet arī nosūtīt SMS uz ziedojumu tālruni, vai baznīcas pakaļējā daļā norēķināties ar bankas karti. Tam, ka tas uz mani atstāja tik lielu iespaidu, ir zināms iemesls.

Latvijas miestā “Y” ir baznīca “X”. Baznīca “X” man vienmēr ir likusies simpātiska vēsturiska celtne, lai arī personīgi man nav sakara ar baznīcas draudzi un miestā “Y” es nemēdzu uzturēties. Jau labi sen man ir ideja ziedot kaut kādu pieticīgu naudas summiņu baznīcas atjaunošanai. Jūs domājat, kas gan var būt vienkāršāks, kā tik vaļā no naudas? Es arī tā domāju līdz brīdim, kad reāli mēģināju to darīt. Vislētākais un vienkāršākais veids, manuprāt, būtu pārskaitīt naudu uz baznīcas kontu internetbankā, nepārprotami norādot ziedojuma mērķi. Jau pāris gadus pūlos atrast informāciju par šādu kontu, bet par spīti tam, ka baznīcai ir sava mājas lapa, un visāda citāda info ir publicēta visās iespējamās vietās, bet no bankas konta numura – ne vēsts. Variants speciāli apmeklēt miestu “Y”, lai iebāztu kastītē savus dažus latiņus mani īpaši nesajūsmina, jo kaut kā nevaru sevi iedomāties, ar pildspalvu rakstot uz katra pieclatnieka ziedojuma mērķi, un pārliecības, ka no tumšās ziedojumu kastītes izvilktā naudiņa tiks izlietota godīgi, nomaksājot visus nodokļus, man nav (lai nu draudze “X” man piedod).

Trešā visapgrūtinošākā alternatīva būtu zvanīt uz draudzi un uzbāzties ar saviem dažiem latiem, bet pagaidām jau vēl pietiek ziedojumu projektu/organizāciju, kas savus rekvizītus neslēpj, un nav jau gluži tā, ka no naudas pārpilnības es vairs maciņu nevarētu aiztaisīt.

Skumji ir tikai tas, ka tajā pat laikā regulāri parādās publiska žēlošanās no baznīcas “X” draudzes gana, ka nepietiek līdzekļu baznīcas ēkas uzturēšanai un remontam. Tas man savukārt atgādina veco joku:
-[Ganāmpulka avs]“Dievs, es nekad mūžā neesmu vinnējis loterijā. Izdari tā, lai es kādreiz vinnētu.”
-[Dievs]“Nu tad nopērc beidzot kaut vienu loterijas biļeti!”

ceturtdiena, 2010. gada 2. septembris

Pirmsvēlēšanu saldskābmaize

Ir pagājis vairāk nekā gads kopš atgriezos Latvijā un vēl jāpaiet mēnesim līdz Saeimas vēlēšanām. Vēlēšanām, kurās atkal ievēlēsim tos pašus vecos politiķus. Un tur nav nekā nepareiza. Kāpēc lai tā pati vecā latviešu tauta pēkšņi ievēlētu citus politiķus? Un no kurienes tad tie citi politiķi lai rastos, ja latviešu tauta tā pati vecā? Brīžiem mani biedē nepatriotiska atziņa, ka pat tad, ja tā ir taisnība, ka zivis pūst no galvas, tām zivīm visupirms ir jābūt beigtām, lai viņas vispār sāktu pūt. Un, ja 57% Latvijas iedzīvotāju (dati uz 23.08.2010.) pozitīvi vērtē diktatoru un zagli un daudzi labprāt redzētu viņu kā premjeru, tad, ko tad var pārmest nabaga politiķiem? Viņi taču tikai cenšas attaisnot latviešu tautas vēlmes un cerības un zagt vēl vairāk, lai arī viņus sāktu mīlēt.
[Neliriska atkāpe par tēmu. Citāts no norvēģa Snorres bloga saistībā ar to, ka nodokļu nemaksāšanu par amorālu uzskata tikai 27% Latvijas iedzīvotāju: “Protams, ka daļa nodokļu naudas aiziet neceļos, taču pret to jācīnās tā, lai necieš ne Latvijas pensionāri, ne slimnieki, ne skolēni. Vai tik negodīgie politiķi nav vien aizbildinājums, lai ietaupītu dažus latus?”]
Tas viss galu galā rada likumsakarīgu jautājumu, kāpēc es atgriezos no mūžam saules pielietajiem rietumiem šajā Austrumeiropas bēdu ielejā. Tikai īstenībā es nejūtos neko upurējusi, jo mūsu Latvija vienalga ir pati labākā. Tā vienkāršā un prozaiskā iemesla dēļ, ka citas Latvijas jau mums nav. Latvija ir pieejama tikai vienā eksemplārā, zirga galvas formā pie Baltijas jūras. Un tā sajūta, ka man pieder vesela valsts un tauta, liek man justies tik bagātai, cik bagātu mani nekad nedarītu dzīvoklis Spānijā vai kādā Vidusjūras ostā pietauvota jahta. Katram ir savas prioritātes, kādam vajag krutu mašīnu, man vajag savu valsti un savu tautu.
Un jā, es mīlu lejup krītošos, mirdzošos ziepju burbuļus, kas mani pārsteidz slikti apgaismotā kāpņu telpā, atgriežoties mājās, un Labestības dienas sirdsveida uzlīmi uz durvīm, un Jāņu zāļu kompozīciju, ko kāds kaimiņš uz svētkiem novietojis kāpņu telpas logā, un pat ar dīvainiem uzrakstiem latviešu valodā izrotātās mājas sienas un ietvi. Un pat bezsaimnieka kaķus komplektā ar kaimiņu onkulīti, kas tos zaglīgi baro ar kaķu barību, pirktu no savas droši vien ne ļoti lielās pensijas. Un man īstenībā nevajag ar vienādiem bruģakmeņiem perfekti nobruģētu ielu, kas varētu atrasties patiesībā taču arī jebkurā citā pasaules valstī.

trešdiena, 2010. gada 12. maijs

Par masu mediju brīvību

Šis būs nepopulārs viedoklis. Pārdomāju to vakar pirms gulētiešanas un tas bija pirms vēl šorīt no rīta visi sāka brēkt par mediju brīvības aizskārumu. Bet ietērpt šīs domas mazos melnos burtiņos un publicēt mani mudināja viens twīts, kurš mani šorīt sagaidīja iekš Twitter.com. Knoks: “Pēdējās dienās daudz spriests par UK. Es tikai iedomājos, kas notiktu, ja britu policija veiktu kratīšanu BBC top žurnālista mājās.” Mani pārņem bezgalīgas skumjas (un šķiet, ka ārā pat nav pilnmēness) domājot, cik tālu darba kvalitātes ziņā viens no otra atrodas BBC top žurnālisti un Latvijas žurnālists Parastais Mirstīgais.

Latvija starp citu līdz šim uzrādījusi diezgan labus rezultātus starptautiskos pētījumos par masu mediju brīvību, līdz ar to varam secināt, ka šāda brīvība mums ir. Kā tas izpaužas reālajā dzīvē? Vēl joprojām ir taisnība, ka “kas maksā, tas pasūta mūziku”, tikai pēc zviedru investoru evakuēšanās no Latvijas preses pīļu dīķa (un “Dienas”) ir palikuši ārkārtīgi maz satura kontrolē neieinteresēti maksātāji. Bet mums vēl ir VALSTS televīzija un radio, jūs teiksiet? Par radio nezinu, tāpat Latvijas radio vairums ļaužu klausās labākajā gadījumā kā “fona mūziku”. Par Latvijas valsts televīziju man vēl pāris dienas atpakaļ bija ilūzijas. Laikam tādēļ, ka baisi sen vispār nebiju skatījusies Latvijā piedāvāto TV programmu klāstu, jo pārsvarā skatos zviedru un norvēģu TV, gan arī tikai valsts kanālus, jo manas ilūzijas par komerciālo televīziju kā tādu jau pasen nomirušas mokošā nāvē.

Tātad mēs esam ļauži, kuriem (ak, kāds naivums!) liekas, ka publisko masu mediju uzdevums būtu piedāvāt skatītājiem/ lasītājiem objektīvu informācijas plūsmu (tik naivi, lai domātu, ka šāds mērķis varētu būt arī privātajiem masu medijiem kā, piem., Lemberga avīzēm, laikam mēs neviens neesam). Tad nu lūk LTV raidījums De facto mani paņēma un nogrūda no maniem ilūziju augstumiem uz auksta, norasojuša asfalta. Vēl tagad jūtu asiņu garšu mutē. Ja līdz šim man likās, ka valsts televīzijas vienīgās briesmas novirzīties no objektīvā informētāja šaurās taciņas, ir īpašnieka, šajā gadījumā valsts, vēlme raustīt savu īpašumu aiz aukliņas, tad dzīve pierādīja, ka tie bija maza, naiva bērniņa maldi. Mums ir žurnālisti, kuri, savas augstās cenas dēļ vai dēļ tā, ka viņu nopirkšana nevienu neinteresē, varētu būt neitrāli un objektīvi. Bet kas ir reālajā dzīvē? Žurnālistam Jurītim/Andrītim/Edgariņam personīgi nepatīk valsts amatpersona/deputāts/da jebkurš/jebkāds Pēterītis/Jānītis/Kārlītis un viņš tad arī izgāž savu nodokļu maksātāju finansēto žulti uz šo Pēterīti/Jānīti/Kārlīti. Bet paga, kur tad palika objektīvā informēšana un neitralitāte? Jā, kā gan mēs varējām būt tik naivi un cerēt...

Par pēdējā laika notikumiem runājot, jāsaka, ka man ir grūti būt pārliecinātai par savu viedokli da jebkādā jautājumā, ja man nav pieejas objektīvai informācijai. Labi, ka Neo gadījums tika diskutēts vairāk nekā vienā medijā, cik nu objektīvi, cik nē, lai arī mani fascinē cilvēku (un žurnālisti arī diemžēl ir tikai cilvēki) vēlme pašiem izlemt, kurš ir vainīgs, kurš nē. Ja cilvēks ir pārkāpis likumu, viņam ir jāsaņem sods. Vai likums pārkāpts un cik liels sods pienākas ir tiesas kompetence. Vai policija pārsniegusi savas pilnvaras arī ir tiesas kompetence. Par G.Dubulta (“pilsonis pret valsti”) gadījumu man vispār nav viedokļa, jo ar neapbruņotu aci redzams, ka raidījuma De facto sniegtās informācijas objektivitāte ir diezgan precīzi vienāda ar nulli un informācijas no citiem avotiem man nav.

Man pat pēc dziļākās būtības nebūtu iebildumi, ka žurnālistiem ir personīgi viedokļi, ja tie tiktu pasniegti sadaļā “Viedokļi”, kas savukārt būtu tikai kā piedeva sadaļai “Objektīva informācija”. Diemžēl ir otrādi.

svētdiena, 2010. gada 28. marts

Uzmanību, tuvojas pavasara depresija!

Dažas dienas atpakaļ secināju, ka mana baltā, pūkainā micīte vairs īsti neatbilst laika apstākļiem un gaisā kaut kas sācis aizdomīgi smaržot. Vai tas būtu pavasaris? Šoziem, kad valstī valdīja krīze un trūkums turpināja savu uzvaras gājienu, vismaz vienas baltas pulverveida vielas bija par daudz un tas nebija kokaīns. Protams, ceļu uzturēšanas budžets iztērēts par nākamajiem desmit gadiem, bet vai sniegs bija slikti? Piemēram, šoziem un pirmspavasara atkusnī pa ilgiem laikiem brīvprātīgi piespiedu kārtā automašīnu vietā varēja izmantot videi absolūti draudzīgus transportlīdzekļus, attiecīgi zirgu vilktas kamanas un airu laivas. Vai tas ir slikti, ka pasaule visapkārt ir balta, ja sirdī valda tumsa? Sniegs (un ūdens) atstaro gaismu un kas varbūt vēl pozitīvāks par balto gaismu. Bet baltās gaismas laiks ir beidzies un nenovēršami tuvojas VIŅA, lielā un ļaunā Pavasara Depresija. Tomēr klusi viņai pielavīties neizdosies. Viņa tiks atmaskota.

No kā rodas pavasara depresija? Zinātnieki uzskata, ka tā saistīta ar cilvēku nespēju laikus pielāgoties dienasgaismas daudzuma izmaiņām. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo šīs izmaiņas straujākas. Piemēram, saskaņā ar Zviedrijas televīzijas ziņām, tālu ziemeļos dienas dažkārt paliek par 10 minūtēm garākas katru dienu un nedēļas beigās diena jau ir par stundu garāka nekā nedēļas sākumā. Nav jābūt sevišķam vārgulim, lai šādu izmaiņu dēļ apmulstu, sāktu justies slikti un noguris. Mēs par laimi nedzīvojam tālu ziemeļos, bet šeit ir kāds BET.

Delfi.lv drūmajai noskaņai piemērotajā 13.datumā tika publicēts raksts par psiholoģisko nogurumu. Un kā tad lai cilvēks nebūtu noguris, izmisīgi (un bezcerīgi) meklēdams darbu, vai strādādams neapmaksātas virsstundas, lai nezaudētu savu vēl pagaidām esošo darbu (kurā alga apcirpta par 75%)? Un arī tie, kam pašlaik labi, zina, ka valstī ir krīze un ka, ja viņi pazaudēs savu silto vietiņu, nekas labs viņus tur ārā negaida. Stress un nogurums ir kļuvuši par tuviem paziņām daudziem. Pavasara noguruma kombinācija ar krīzes psiholoģisko nogurumu ir ārkārtīgi bīstama. Pie tam, neceriet, ka drīzumā ziedošās tulpes, ķirši un plūmes liks jums justies labāk. Tieši otrādi. Apkārtējās vides skaistums tikai liek cilvēkiem vēl vairāk apzināties savas problēmas un pamanīt atlupušo tapešu stūri dzīvojamajā istabā.

Kā ar šīm gaidāmajām briesmu lietām cīnīties? Aizņemšos padomus no delfi.lv. Pirmkārt, pārstrādāšanās gadījumā, rūpīgi izgulēties un ēst vitamīnus, un, otrkārt, lai cīnītos ar psiholoģisko nogurumu, nodarboties ar aktīvo atpūtu, piemēram, doties pastaigā gar jūru. Un, treškārt, atcerēties, ka visas draņķīgās lietas kādreiz beidzas, tai skaitā arī pavasaris un viņa uzticamā pavadone depresija.



Pavasaris tuvojas! Esi modrs!

trešdiena, 2010. gada 10. marts

Latvijas viena vasara zviedru žurnālistu acīm

Ir laikam dažas lietas, ko nevajag darīt, lai nesabojātu sev garastāvokli uz ilgu laiku. Piemēram, nevajag lasīt komentārus iekš delfi.lv un nevajag skatīties raidījumu Bez Tabu. Un kā izrādās, nevajadzēja klausīties arī dokumentāro raidījumu Zviedrijas radio par Latviju Lettland - Drömmen som gick i kras.

Raidījums bija stundu garš, bet dažus gabaliņus atļāvos šeit nokonspektēt. Iesākums bija tāds nekaitīgs, ar pāris jautriem pastāstiem. Tālāk dažu faktu atreferēšana, piem., ka latvieši ir viensētu tauta un tāpēc nevar savstarpēji saprasties. Tiek diskutēts zviedru banku jautājums un izvēlētas asprātīgākās trekno gadu reklāmas, lai piespiestu cilvēkus aizņemties. Vizīte kādā puspabeigtā mājā, kuras būvēšanai ieķīlāts mātes dzīvoklis. Tagad mātei tiks atvēlēta vieta šīs puspabeigtās mājas garāžā. Liepājā kāda kundze gados lūdz zviedru žurnālistam nopirkt viņai maizīti (nezinot, ka tas ir zviedrs, žurnālists un ka tas viss vēlāk nonāks radio ēterā).

Tālāk tiek paziņots, ka Latvijā nav krīzes, Latvijā ir karš. Par visu. Tiek uzsvērts, ka latvieši vairāk nekā jebkad gaida atnākam savu Kārli, nu to, kas Ulmanis. Un kā pēdējais ķirsītis uz tortes, tiek izteikts pieņēmums, ka varbūt Latvijas valsts vispār var pastāvēt tikai divdesmit gadus, tad vajag kaut ko (okupāciju?) un tad atkal divdesmit gadus brīvības. Un tūlīt pēc tam raidījums noslēdzas, atskaņojot pilnā garumā dziesmu Viņi dejoja vienu vasaru. Nu labi, zviedru klausītāji, protams, nesaprata dziesmas vārdu saistību ar Latvijai prognozēto likteni, bet vienalga mīļi no zviedru žurnālistu puses.


Norāde uz pašu raidījumu: http://www.sr.se/webbradio/?Type=broadcast&Id=2243716

otrdiena, 2010. gada 9. marts

Daži litri ūdens uz e-grāmatu diskusijas dzirnām

E-grāmatas lasu jau vairākus gadus uz sava netbooka ar programmu Mobipocket Reader (tas tehnomānu zināšanai). Tas ir neticami ērti un patīkami, lai arī nav piemēroti grāmatu lasīšanai Rīgas sabiedriskajā transportā. No otras puses es arī Iphone izvairītos uzkrītoši lietot pilsētas sabiedriskajā transportā, lai nevērstu dažu kaitīgu personu domas uz krimināliem nodarījumiem.


Uz papīra drukātu daiļliteratūru pērku tikai dāvināšanai vai tad, kad tā tiek mesta pakaļ par pāris latiem. Man nav iebildumu pret drukātām grāmatām, bet to lasīšanai izmantoju bibliotēku pakalpojumus, kas man palīdz ietaupīt ļoti daudz naudas un atstāj vairāk brīvas vietas manā dzīvojamajā platībā. Arī e-grāmatas lasu izmantojot bibliotēkas pakalpojumus. Tas gan nav īsti legāli, jo e-bibliotēka atrodas citā valstī un es krāpjos, apgalvojot, ka es tur ārzemēs dzīvoju. Dzīvoju es, protams, Latvijā, bet labi baroti Rietumeiropas budži gan jau ka var atļauties sponsorēt nabadzīgās Latvijas iedzīvotājiem gara gaismu.


Jāsaka, ka es līdz galam nesaprotu, par ko vispār ir stāsts pašlaik aktuālajā e-grāmatu diskusijā. Latviešu izdevēji pat gribēdami nevar piedāvāt e-formātā ko citu, kā vien latviešu oriģinālliteratūru (jo ārzemju darbu publicēšanas tiesības viņi droši vien pērk tikai papīra formātam). Un latviešu oriģinālliteratūrā diemžēl ir tik maz labu un lasāmu darbu, ka pāris reizes gadā fiziski uz bibliotēku (vai grāmatveikalu) var aizvilkties arī tādi tehnomāni, kas pat zobus tīra virtuāli.


Manuprāt, e-grāmatu potenciālā nākotne Latvijā ir divējāda. Pirmkārt, nākamajos treknajos gados un ar Eiropas Savienības atbalstu varētu tik izstrādāts projekts “E-vides izmantošana latviešu oriģinālliteratūras popularizēšanai”, ar kura palīdzību varētu tikt izveidota virtuālā bibliotēka, kam sekotu valsts subsidēta nozīmīgu latviešu literatūras darbu digitalizēšana (e-grāmatas un mp3 grāmatas). Protams, ne svaigākie darbi, lai neizbojātu grāmatu pārdevējiem biznesu. Iespēja nodot savus darbus lasītājiem varētu tikt dota arī jaunajiem censoņiem. Otrkārt, daži grāmatizdevēji varētu izdot atsevišķus oriģināldarbus e-formātā, bet, kā jau teicu, labas latviešu oriģinālliteratūras nav daudz, līdz ar to tam visupirms vajag labas grāmatas, ko vispār kāds gribētu pirkt un lasīt digitāli (jo plauktu dekorēšana kā pirkšanas mērķis diemžēl šādā gadījumā atkrīt).


Pasaules konvertēšana e-pasaulē jebkurā gadījumā ir process, kas strauji virzās uz priekšu, un notiks tas, kam jānotiek, bet tikmēr es ieteiktu relaksēties un palasīt kādu labu e-grāmatu svešvalodā.

piektdiena, 2010. gada 26. februāris

Par krīzi, bezdarbu un visu pārējo dzīves realitāti

Kaut kad ap gadumiju zviedru televīzijā noskatījos vairāksēriju dokumentāro filmu par zviedru autoindustrijas krahu. Filma patiesībā nebija par auto, bet gan par cilvēkiem, kas krīzes pēdās paliek ”pāri”. Tajā brīdī, kad es kopā ar tasi tējas un šokolādi biju tā labi iejutusies bez darba palikušo filmas varoņu ādās un izbaudīju psiholoģiskā aizsargmehānisma ”viņiem tur otrā krastā ar iet slikti” radīto maldīgo drošības sajūtu, filmu pēkšķi pārtrauca kaut kādi kadri ne īsti par tēmu un teksts ”Nu jā, bet ne tikai mums te Zviedrijā slikti, viņiem tur Latvijā iet vēl sliktāk.” Īsāk sakot, arī zviedri bija kaut ko dzirdējuši par psiholoģisko aizsargmehānismu ”viņiem tur otrā krastā ar iet slikti” un tādējādi brutāli atgrieza mani reālajā dzīvē uz planētas Zeme, valstī Latvija un ekonomiskās krīzes skavās.

Pat tikai pārlaižot paviršu skatu kvalificētā darbaspēka vakanču lauciņam ir redzams, ka pārdevēji/ tirdzniecības speciālisti ir pieprasītākā prece nr. 1. Viens no godīgākajiem sludinājumiem, kāds pēdējā laikā ir redzēts, vēsta:
Meklēju pērli, kas ar minimālām izmaksām varētu uzrādīt maksimālus realizācijas apjomus.

Patiesībā lielākā daļa sludinājumu cenšas pateikt tieši to pašu, tikai ietērpjot to daudzpunktu prasību un pienākumu sarakstā. Klienti kļuvuši par tādu deficīta preci, ka brīžiem rodas aizdomas, ka viņi tiek paslepus tirgoti, tāpat kā savulaik vergi. Kā tad lai citādi izprot tekstus, ka darbā aicina ĪPAŠO KLIENTU TIRDZNIECĪBAS SPECIĀLISTU un LIELO KLIENTU PĀRDOŠANAS SPECIĀLISTU? Problēma ir apstāklī, ka pārdevēju-pērļu jau izplatījumā nekļūst vairāk tikai tāpēc, ka krīze, un tiem, kas savā sirdī nejūtas kā pērles, bet kā cilvēks parasts mirstīgais nekas cits neatliek kā rakties tālāk pa visai kārno darba piedāvājumu vadziņu.

Tāpat web dizaineri un programmētāji, šķiet, ir pieprasīta manta, diemžēl par web dizaineri vai programmētāju ar pieredzi arī vienā dienā nekļūsi. Kas paliek pāri? Mazāk respektablos darba sludināšanas iestādījumos čum un mudž no klasiskajiem ”Pelniet 4000Ls mēnesī no mājām. Nepieciešams tikai dators ar Interneta pieslēgumu.”, kā arī vēl joprojām tiek meklētas masieres, kurām nav nekas jāsajēdz no masāžas, bet obligāti ir jābūt jaunām un pievilcīgām.

Nē, nu nenoliedzami, ka dažkārt parādās arī kādi mirstīgiem cilvēkiem domāti darba piedāvājumi, tikai kādas dīvainas apstākļu sakritības pēc to parasti pamana vēl kādi aptuveni 120 prasībām atbilstoši pretendenti.

Jāiet būs paskatīties, vai Zviedrijas televīzija nepiedāvā vēl kādu potenciāli nervus nomierinošu dokumentāro filmu. Par jauniešu bezdarbu Zviedrijā, piemēram.

P.s. Daži reāli un nedaudz jautri darba piedāvājumi garastāvokļa uzlabošanai:
  • Tiek meklēta mīļākā sekretāre.

  • Vajadzīgs operators, uz veļas mašīnām – vīrietis.

  • Vajadzīga pavāre ar darba pieredzi sestdienās, svētdienās.

  • Meklejam sekretari kura prot rīkoties ar datoru un ta programmām.

  • Vajadzīgs jumiķis. Jumtu un lāsteku novākšana no Rīgas skolām un bērnudārziem.

svētdiena, 2010. gada 21. februāris

Kas maksā par bezmaksas informāciju Internetā?

Šo rakstu gribēju uzrakstīt jau sen, vēl tajos laikos, kad man vēl nebija bloga. Bet jāsāk tas viss ar manu iecienītāko izteicienu – par velti šajā pasaulē ir tikai siers peļu slazdā un arī tikai otrajai pelītei.


Kaut kad 2010.gada rudens pusē draugos.lv sāka parādīties uzmācīgas ”Laimē Iphone” reklāmas. Pārāk neiedziļināšos krāpniecisku Interneta pakalpojumu anatomijā, bet šī bija (un ir) klasiskā ”abonēšanas pakalpojuma” versija, kurā cilvēks ”abonē” piedalīšanos izlozē pats to nezinot, jo info par to, ka tas ir abonēšanas pakalpojums, ir uzrakstīta ar pēc iespējas mazākiem burtiņiem pēc iespējas nemanāmākā vietā. Tātad cilvēks pats to nezinot šķiras no vismaz 3Ls (minimālā cena, "loterijas" pirmsākumos 6Ls) un, ja arī pēc tam nepamana savu kļūdu un neatreģistrējas no šī ”pakalpojuma”, tad turpina maksāt 3 latus nedēļā mūžīgi mūžos līdz savai nāvei vai priekšapmaksas kartes kredīta beigām (ar noteikumu, ka kredīts turpmāko 6 ned. laikā netiek papildināts). Nu īsāk sakot, klasiska Interneta krāpniecība, kas atšķiras tikai ar saviem Latvijas tirgum grandiozajiem mērogiem.

Laimē Iphone Draugiem.lv
Kāpēc tādi populāri portāli kā draugiem.lv un delfi.lv publicē šādas acīmredzami krāpnieciskas reklāmas? Reklāmas tirgus krīzes dēļ ir cietis un kaut kā jau naudiņa ir jāpelna. Kas stāv aiz šī krāpnieciskā pasākuma? Sākotnēji tas bija reģistrēts uz uzņēmumu SIA "T2R" (kura valdes loceklis ir Rīgas Ekonomikas Augstskolas absolvents Mārtiņš Grandāns, sk. Linkedin profilu), bet pēc šīs informācijas publiskošanas Internetā (sk. http://www.sudzibas.lv/complaints/t2r-jeb-text2reach-c9237.html), pieņemu, ka kāda apkrāptā bērna vecmāmiņa uzlika uzņēmuma īpašniekiem lāstu un viss pasākums tika pārreģistrēts uz Kiprā reģistrētu uzņēmumu Lavter Management Limited ar loterijas nosaukumu ”Cow-Mobile.me” (kas labi izsaka lietas būtību).

Laimē Iphone Delfi.lv
Internetā paustā info par krāpnieciskā pasākuma saistību ar draugiem.lv izskatās ir patiesība, jo naudiņu par šo Iphone krāpšanu pašlaik iekasē SIA KingSMS, kuras vienīgā amatpersona un caur Māršala salās reģistrēto uzņēmumu droši vien arī īpašnieks (gan grūti pierādāms) ir Agris Tamanis, kuram (ak, kāda sagadīšanās!) pieder arī 42% uzņēmuma draugiem.lv akciju. Šis pats Agris Tamanis (vēl lielākas sagadīšanās pēc) ir arī valdes priekšsēdētājs jau minētajam uzņēmumam SIA "T2R".

Interesanti, ka par spīti tam, ka pasākums ir absolūti krāpniecisks, šī loterija reģistrēta LR Izložu un Azartspēļu Uzraudzības Inspekcijā (apstiprinājuma nr. 3947 un 4160). Pieņemu, ka nabaga ierēdņi neatrada likumīgu iemeslu, lai atteiktu šo reģistrāciju, bet loterijas īpašnieks savukārt izmanto šo reģistrācijas faktu pasākuma reklāmā un cilvēkiem liekas, ka, ja jau loterija oficiāli reģistrēta, tad jau viss kārtībā, vai ne? Īsāk sakot, organizācija, kam vajadzētu ierobežot krāpšanu, pati to ar savu darbību vēl veicina.

Tātad mums ir ekonomiski aktīvi un izglītoti ļauži, kas ar savu darbību pelna naudu (loterijas īpašnieks; draugiem.lv, delfi.lv un citu reklāmas izvietošanas vietu īpašnieki) un mums ir šādu krāpniecisku pasākumu upuri, protams, daļēji arī ekonomiski aktīvi iedzīvotāji, bet viena liela daļa jauniešu* un sociāli neaizsargātu personu, kas nav informētas par Interneta džungļos valdošajām briesmām. Protams, ka šādi (un līdzīgi) krāpnieciski pasākumi baro Latvijas Interneta reklāmas tirgu, kas savukārt nodrošina "bezmaksas" informācijas un pakalpojumu pieejamību visiem Latvijas Interneta lietotājiem.

Kopsavilkumā tas izskatās tā. E-tehnoloģjās izglītotie ekonomiski aktīvie iedzīvotāji (otrās pelītes) pārkāpj pāri "Cow-Mobile.me" peļu slazdā guļošajiem pirmo pelīšu (e-tehnoloģijās ne tik zinošu, bieži vien sociāli neaizsargātu personu) līķīšiem un tiek pie bezmaksas siera (iespējas neko nemaksāt par daudziem draugiem.lv un delfi.lv pakalpojumiem/ informāciju). Protams, arī pirmās pelītes tiek pie siera, tikai tas viņām izmaksā pietiekami dārgi - viņas samaksā ne tikai par sevi, bet arī par visiem pārējiem, kas kāps viņu līķīšiem pāri un ēdīs sieru bez maksas.

Varbūt kaut kas ar šo pasauli tomēr nav īsti kārtībā.

P.s. Papildus viedokļi (un linki) par tēmu: http://www.tv3.lv/forum/viewtopic.php?pid=16610



*Loterijā aizliegts piedalīties personām, kas jaunākas par 18 gadiem, bet tas uzrakstīts ar tik maziem burtiņiem tik nemanāmā vietā, ka rodas aizdomas, ka tieši šī ir loterijas mērķauditorija. Starp citu vecumu uzrādīt pirms reģistrācijas nekur netiek prasīts.

piektdiena, 2010. gada 19. februāris

Portāls Latvija.lv jeb e-pakalpojumu tests

Beidzot arī es savā dzīvē nonācu līdz brīdim, kad laiks izmantot portālu latvija.v un tā populārāko e-pakalpojumu Dzīvesvietas deklarācijas iesniegšana. Svētdienas vakarā (e-vides privilēģija!) pirmoreiz mēģinot gan saņemu kļūdas paziņojumu. Nu nekas, lienam lapā dziļāk, atrodam citu linku par šo pašu tēmu, autorizējamies ar Internetbanku un viss notiek. Tiesa gan neparādās pakalpojuma pabeigšanas datums, bet, īsti nepārzinot sistēmu, tas liekas normāli.

Pēc pāris darba dienām aile “Pabeigts” pie pakalpojuma joprojām stāv tukša. Jāpārbauda, vai dati ir aizgājuši, kur vajag. Izmantoju e-pakalpojumu “Pārbaude, vai personai ir spēkā reģistrācija dzīvesvietā norādītajā adresē”. It kā šajā pakalpojumā jāaizpilda baisi daudz ailīšu, bet sarkanā zvaigznīte tikai pie pāris ailēm. Būdama slinks cilvēks tikai tās arī aizpildu. Parādās info, ka neesmu deklarēta konkrētajā pilsētā. Palieku nervoza. Ieskatos Twitterī http://twitter.com/portalslv, kur tikko (burtiski dažas minūtes atpakaļ) parādījies mistisks ieraksts ”E-pakalpojumu "Mani dati Kadastrā", "Manā īpašumā deklarētās personas" un "Dzīvesvietas deklarācijas iesniegšana" darbība atjaunota!” Lieki teikt, ka nekur nav ne mazākās info, kad un kādā veidā šie pakalpojumi vispār pārstājuši darboties.

Drošības pēc nodeklarēju dzīvesvietu vēlreiz, ja nu gadījumā info tomēr nav aizgājusi. Tad izmantoju citu (trešo) e-pakalpojumu ”Mani vai manas pārstāvētās personas dati Iedzīvotāju reģistrā”. Kāds prieks un kāda laime! Izrādās esmu deklarēta vajadzīgajā adresē (par spīti tam, ka Dzīvesvietas deklarācijas iesniegšana e-pakalpojumu pārskata tabulā vēl joprojām neuzrādās kā pabeigta). Vēlreiz atgriežoties pie e-pakalpojuma “Pārbaude, vai personai ir spēkā reģistrācija dzīvesvietā norādītajā adresē” atklāju, ka laikam visa problēma jau sākotnēji bija iekš tā, ka šajā e-pakalpojumā jāaizpilda visas baisi daudzās ailes (t.i. ne tikai tās, kas ar sarkanu zvaigznīti apzīmētas), lai nonāktu pie pareiza rezultāta. Tas nozīmē, ka iespējams, saņemot maldīgu info no šī e-pakalpojuma, esmu nevajadzīgi nodeklarējusi dzīvesvietu divreiz, bet gan jau neviens no tā necietīs. Pie tam abi šie mani deklarācijas iesniegšanas pakalpojumi vēl joprojām (5 dienas pēc 1.pakalpojuma uzsākšanas) uzrādās kā nepabeigti. Tomēr vajadzīgā info līdz attiecīgajām iestādēm ir aizgājusi un tas priecē.

Pie reizes intereses pēc paskatos, vai taisnība portālā apgalvotajam, ka tur pieejama info par 1279 pakalpojumiem. Pamēģināju nokļūt pie valsts amatpersonu deklarācijām neejot caur VID mājas lapas labirintiem, bet, patiecoties tam, ka linki nav klikšķināmi, tas aizņēma gandrīz tik pat laika kā ejot tieši. Lai arī info par 2009.gadu būs apkopota tikai pēc pāris mēnešiem, paskatījos vēsturiskus datus, kādas algas saņem daži pazīstami tiesneši. Secināju, ka medijos izskanējusī info par lielajām algām ir taisnība. Sajūtas, ko tas raisa, var diagnosticēt ne tik daudz kā latviešu skaudību parasto, bet drīzāk kā pārdomas par cilvēku neticamo rijību. Tomēr jautri, ka VID informācijas izzadzējs publisko slepenu info par pašvaldību uzņēmumu darbinieku algām, kamēr info par valsts amatpersonu algām Internetā pieejama jau daudzus gadus, bet neviens pat tā īsti nav centies izmantot šos datus, lai kaut ko atmaskotu. Aizliegtie augļi jau vienmēr garšīgāki, vai ne?

sestdiena, 2010. gada 6. februāris

Va(i)ras virtuve – L.Lapsa, I.Saatčiane, K.Jančevska

Mēdz teikt, ka dāvinātam zirgam zobos neskatās. Un taisnība. Ja pašā drūmākajā krīzes laikā kādam uz kakla uzgrūstu zirgu, tad cilvēks tiešām aiz šoka varbūt pat aizmirstu zobos paskatīties. Zirgu man neviens par laimi nav uzdāvinājis, bet grāmatu Va(i)ras virtuve gan. Nekas cits neatlika kā izlasīt.

Pārsteidzošs secinājums nr. 1. Viens no Vairas Vīķes-Freibergas pamatnoziegumiem bija VĒLME kļūt vispirms par Latvijas institūta direktori un pēc tam par Latvijas prezidenti. Neesmu karjeriste, bet nezināju, ka jebkādas ambīcijas, kas pārsniedz pretendēšanu uz apkopējas vietu veco ļaužu pansionātā ir, ja ne krimināli, tad vismaz morāli nosodāmas.

Pirmā grāmatas nodaļa galvenokārt veltīta nezināmu iemeslu dēļ grāmatas autoru acīs kritiski svarīgam jautājumam, kāpēc Vairu Vīķi-Freibergu Saeimā ieveda Juris Bojārs. Citēsim viņu pašu (J.Bojārs, 36.lpp.):
Tāpēc viņa bija tieši fiziski jāved iekšā, lai viņu nekur nenomušītu. Jūs atceraties, cikiem ir lapsenes iekodušas tajā laikā? Iekož lapsene, beigts cilvēks. Divi vēlēšanu komisijas priekšsēdētāji nošāvās. Jauni cilvēki. Kāpēc? Sakiet! Nu, tur ģimenes problēmas? Muļķības! Viens no viņiem pilnīgi bija ar skaidru galvu.

Jāsaka kā ir, grāmatas lielākā vērtība ir tajā publicētās intervijas. Lai arī grāmatas autoru komentāri ir brīžiem stulbi, brīžiem vispār neizprotami, intervijas ar Latvijas politiskajām slavenībām ir interesantas un pārdomas raisošas. Un par laimi interviju grāmatā ir daudz.


Četras vidējās grāmatas nodaļas veltītas VVF kancelejas iekšējām lietām, budžetam, politikai, VVF personībai un viņai pierakstītajām nelikumībām.
Attiecībā uz naudas lietām, grāmatas autori cītīgi un rūpīgi salīdzina VVF un Gunta Ulmaņa kancelejas budžetus. Viens no sevišķi ķidātiem posteņiem VVF budžetā ir izmaksas frizierim. Par laimi vai nelaimi VVF un G.Ulmaņa frizūras gan salīdzinātas netiek. Tomēr taisnība, ka, ja VVF būtu sekojusi Ulmaņa piemēram frizūru izvēlē, nodokļu maksātāju nauda tiktu pamatīgi ietaupīta.
Šoreiz (man par pārsteigumu) pozitīvi izcēlies Aigars Kalvītis, kuram izdodas noformulēt VVF prezidentūras būtību dažos vārdos (117.lpp.): [..] darbu viņa izdarīja labi, tikai jautājums, vai cena ir adekvāta.


Pārsteidzošs secinājums nr. 2. Grāmatas autori uzcītīgi pēta VVF attiecības ar draugiem un tiem, kas viņu iebīdīja prezidentes postenī. Fakts, ka savus draugus un sabiedrotos VVF nav pārāk dāsni atalgojusi ne materiālā, ne citādā ziņā, tiek pasniegts diezgan negatīvos toņos. No tā jāsecina, ka korupcija mūsu valstī iesakņojusies tik dziļi, ka politiķiem jau tiek pārmests tas, ka viņi NAV pietiekami korumpēti.
Par VVF draugiem runājot, jācitē Māra Zālīte (119.lpp.): [..] vecus draugus pamest nelaimē nedrīkst, pat, ja viņi kļūst par prezidentu.


Pēdējā grāmatas nodaļa ir veltīta uzņēmuma VVF Consulting sadarbībai ar Liepājas domi. Grāmatas autori ir pārliecināti, ka 16 tūkst. latu par 6 dienu komandējumu uz Liepāju divām personām (VVF un viņas vīram) un 13 lpp. garu gala ziņojumu ir krāpšana no VVF puses. Es tomēr gribētu atgādināt, ka VVF lielāko daļu dzīves pavadījusi Kanādā un diezin vai domā Latvijas cenu kategorijās. Ja Uldis Sesks būtu uz sešām dienām uz Liepāju strādāt uzaicinājis Bilu Klintonu un viņa sievu, tad tas droši vien būtu izmaksājis stipri virs 16 tūkstošiem latu. Ar to vienīgo piebildi, ka Uldis Sesks, cik man zināms, nav lielāko daļu savas dzīves pavadījis rietumu pasaulē, līdz ar to netop skaidrs, pa kuru laiku viņš tā paguvis pierast pie rietumu cenām. Un tas, ka Austrumeiropas pilsētiņas mērs ir gatavs par tādām cenām nolīgt sev ne sevišķi vajadzīgus konsultantus, varētu Liepājas pilsētas iedzīvotājiem likt padomāt, par ko vēlēt nākamajās pašvaldību vēlēšanās.


Nu īsā sakot, nebūšu latviski skaudīga, saprotu, ka gan grāmatas autoriem, gan apgādam Atēna kaut kā nauda jānopelna arī krīzes laikā. Atļaušos tikai atgādināt, ka grāmatas autori varētu ne tikai pārmest Vīķei-Freibergai neētisku rīcību, bet sākt ar neētiskas rīcības izskaušanu pašiem savā darbībā. Vecā tautas gudrība vēsta, ja gribi izmainīt pasauli, sāc pats ar sevi.

Papildus komentāri: grāmatai pievienots CD ar “slepenu” dokumentu oriģināliem (nezinu gan, cik likumīgi). Grāmata ir diezgan plāna, bišķi virs 150 lpp. teksta. Grāmatai ir mājas lapa http://www.vairasvirtuve.lv/ kas acīmredzot veidota cilvēkiem ar aptuveni sešgadīga bērna intelekta līmeni.

piektdiena, 2010. gada 15. janvāris

Sarma, maize un izpriecas

Cilvēkiem, kā stāsta, esot vajadzīga maize un izpriecas un, kad laukā ir sarma, šīs abas lietas ir iespējams apvienot, dodoties pēc maizes uz Rimi un pa ceļam nofotografējot kaut ko no sarmas. Tam visam palīdz arī stratēģiski pareiza dzīvesvietas izvēle, kad visi ievērības cienīgie [apsarmojušie] objekti atrodas taisnā līnijā starp mājām un Rimi.

Vācu varenības paliekasDobeles pilsdrupas


Dobeles luterāņu baznīca ar ābeli priekšplānāDobeles luterāņu baznīca


Rūpnīca "Spodrība", kas ražo Zilgmi, kas ir zaļaRūpnīca Spodrība


Dobeles aizstāvji laika apstākļiem nepiemērotā apģērbāDobeles atbrīvošanas piemineklis

ceturtdiena, 2009. gada 31. decembris

Kas esam mēs un ko grib viņi

Ieskatījos Nodarbinātības valsts aģentūras mājas lapā un nonācu pie mūžsenās atziņas, ka plaisa starp darba devēju prasībām un parastiem mirstīgiem darba ņēmējiem ir. Vienkārši ir. Un liela.

Ņemsim par piemēru tādu populāru profesiju kā projektu vadītājs. Nu, kas gan var būt tik grūts projektu vadīšanā? Nelielam ieskatam prasības pretendentiem no trīs dažādu firmu sludinājumiem projektu vadītāja amatam (sākot ar svaigāk publicēto).

Prasības (firma nr.1):
-augstākā izglītība telekomunikācijās,
-pieredze darbā ar telekomunikācijām,
-ĶĪNIEŠU valodas zināšanas.

Prasības (firma nr.2)
-augstākā ekonomiskā izglītība;
-vjetnamiešu valodas prasme;
-darba pieredze Austrumāzijas tirgū.

Prasības (firma nr.3)
Augstākā ekonomiskā izglītība.
2 gadu darba pieredze UKRAINĀ, atkritumu
apsaimniekošanas jomā.
Ukraiņu, krievu un angļu valodas zināšanas ļoti
labā līmenī, vēlama vācu valoda.

Šim mākonim ir arī sidraba maliņa, proti, pieredze/iemaņas vai jebkādas zināšanas par projektu vadību prasītas netiek. Visi šie darba piedāvājumi uz doto brīdi ir aktuāli. Tā kā, ja nu šeit ieskatās kāds ķīniešu telekomunikāciju, vjetnamiešu valodas vai ukraiņu atkritumu eksperts, tad varat droši pieteikties uz šīm vakancēm NVA mājas lapā. Tikai pirms tam neaizmirstiet iegūt nepieciešamo augstāko izglītību.