Uzmanību, tuvojas pavasara depresija!

Dažas dienas atpakaļ secināju, ka mana baltā, pūkainā micīte vairs īsti neatbilst laika apstākļiem un gaisā kaut kas sācis aizdomīgi smaržot. Vai tas būtu pavasaris? Šoziem, kad valstī valdīja krīze un trūkums turpināja savu uzvaras gājienu, vismaz vienas baltas pulverveida vielas bija par daudz un tas nebija kokaīns. Protams, ceļu uzturēšanas budžets iztērēts par nākamajiem desmit gadiem, bet vai sniegs bija slikti? Piemēram, šoziem un pirmspavasara atkusnī pa ilgiem laikiem brīvprātīgi piespiedu kārtā automašīnu vietā varēja izmantot videi absolūti draudzīgus transportlīdzekļus, attiecīgi zirgu vilktas kamanas un airu laivas. Vai tas ir slikti, ka pasaule visapkārt ir balta, ja sirdī valda tumsa? Sniegs (un ūdens) atstaro gaismu un kas varbūt vēl pozitīvāks par balto gaismu. Bet baltās gaismas laiks ir beidzies un nenovēršami tuvojas VIŅA, lielā un ļaunā Pavasara Depresija. Tomēr klusi viņai pielavīties neizdosies. Viņa tiks atmaskota.

No kā rodas pavasara depresija? Zinātnieki uzskata, ka tā saistīta ar cilvēku nespēju laikus pielāgoties dienasgaismas daudzuma izmaiņām. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo šīs izmaiņas straujākas. Piemēram, saskaņā ar Zviedrijas televīzijas ziņām, tālu ziemeļos dienas dažkārt paliek par 10 minūtēm garākas katru dienu un nedēļas beigās diena jau ir par stundu garāka nekā nedēļas sākumā. Nav jābūt sevišķam vārgulim, lai šādu izmaiņu dēļ apmulstu, sāktu justies slikti un noguris. Mēs par laimi nedzīvojam tālu ziemeļos, bet šeit ir kāds BET.

Delfi.lv drūmajai noskaņai piemērotajā 13.datumā tika publicēts raksts par psiholoģisko nogurumu. Un kā tad lai cilvēks nebūtu noguris, izmisīgi (un bezcerīgi) meklēdams darbu, vai strādādams neapmaksātas virsstundas, lai nezaudētu savu vēl pagaidām esošo darbu (kurā alga apcirpta par 75%)? Un arī tie, kam pašlaik labi, zina, ka valstī ir krīze un ka, ja viņi pazaudēs savu silto vietiņu, nekas labs viņus tur ārā negaida. Stress un nogurums ir kļuvuši par tuviem paziņām daudziem. Pavasara noguruma kombinācija ar krīzes psiholoģisko nogurumu ir ārkārtīgi bīstama. Pie tam, neceriet, ka drīzumā ziedošās tulpes, ķirši un plūmes liks jums justies labāk. Tieši otrādi. Apkārtējās vides skaistums tikai liek cilvēkiem vēl vairāk apzināties savas problēmas un pamanīt atlupušo tapešu stūri dzīvojamajā istabā.

Kā ar šīm gaidāmajām briesmu lietām cīnīties? Aizņemšos padomus no delfi.lv. Pirmkārt, pārstrādāšanās gadījumā, rūpīgi izgulēties un ēst vitamīnus, un, otrkārt, lai cīnītos ar psiholoģisko nogurumu, nodarboties ar aktīvo atpūtu, piemēram, doties pastaigā gar jūru. Un, treškārt, atcerēties, ka visas draņķīgās lietas kādreiz beidzas, tai skaitā arī pavasaris un viņa uzticamā pavadone depresija.



Pavasaris tuvojas! Esi modrs!

Latvijas viena vasara zviedru žurnālistu acīm

Ir laikam dažas lietas, ko nevajag darīt, lai nesabojātu sev garastāvokli uz ilgu laiku. Piemēram, nevajag lasīt komentārus iekš delfi.lv un nevajag skatīties raidījumu Bez Tabu. Un kā izrādās, nevajadzēja klausīties arī dokumentāro raidījumu Zviedrijas radio par Latviju Lettland - Drömmen som gick i kras.

Raidījums bija stundu garš, bet dažus gabaliņus atļāvos šeit nokonspektēt. Iesākums bija tāds nekaitīgs, ar pāris jautriem pastāstiem. Tālāk dažu faktu atreferēšana, piem., ka latvieši ir viensētu tauta un tāpēc nevar savstarpēji saprasties. Tiek diskutēts zviedru banku jautājums un izvēlētas asprātīgākās trekno gadu reklāmas, lai piespiestu cilvēkus aizņemties. Vizīte kādā puspabeigtā mājā, kuras būvēšanai ieķīlāts mātes dzīvoklis. Tagad mātei tiks atvēlēta vieta šīs puspabeigtās mājas garāžā. Liepājā kāda kundze gados lūdz zviedru žurnālistam nopirkt viņai maizīti (nezinot, ka tas ir zviedrs, žurnālists un ka tas viss vēlāk nonāks radio ēterā).

Tālāk tiek paziņots, ka Latvijā nav krīzes, Latvijā ir karš. Par visu. Tiek uzsvērts, ka latvieši vairāk nekā jebkad gaida atnākam savu Kārli, nu to, kas Ulmanis. Un kā pēdējais ķirsītis uz tortes, tiek izteikts pieņēmums, ka varbūt Latvijas valsts vispār var pastāvēt tikai divdesmit gadus, tad vajag kaut ko (okupāciju?) un tad atkal divdesmit gadus brīvības. Un tūlīt pēc tam raidījums noslēdzas, atskaņojot pilnā garumā dziesmu Viņi dejoja vienu vasaru. Nu labi, zviedru klausītāji, protams, nesaprata dziesmas vārdu saistību ar Latvijai prognozēto likteni, bet vienalga mīļi no zviedru žurnālistu puses.

---

Norāde uz pašu raidījumu: http://www.sr.se/webbradio/?Type=broadcast&Id=2243716

Daži litri ūdens uz e-grāmatu diskusijas dzirnām

E-grāmatas lasu jau vairākus gadus uz sava netbooka ar programmu Mobipocket Reader (tas tehnomānu zināšanai). Tas ir neticami ērti un patīkami, lai arī nav piemēroti grāmatu lasīšanai Rīgas sabiedriskajā transportā. No otras puses es arī Iphone izvairītos uzkrītoši lietot pilsētas sabiedriskajā transportā, lai nevērstu dažu kaitīgu personu domas uz krimināliem nodarījumiem.

Uz papīra drukātu daiļliteratūru pērku tikai dāvināšanai vai tad, kad tā tiek mesta pakaļ par pāris latiem. Man nav iebildumu pret drukātām grāmatām, bet to lasīšanai izmantoju bibliotēku pakalpojumus, kas man palīdz ietaupīt ļoti daudz naudas un atstāj vairāk brīvas vietas manā dzīvojamajā platībā. Arī e-grāmatas lasu izmantojot bibliotēkas pakalpojumus. Tas gan nav īsti legāli, jo e-bibliotēka atrodas citā valstī un es krāpjos, apgalvojot, ka es tur ārzemēs dzīvoju. Dzīvoju es, protams, Latvijā, bet labi baroti Rietumeiropas budži gan jau ka var atļauties sponsorēt nabadzīgās Latvijas iedzīvotājiem gara gaismu.

Jāsaka, ka es līdz galam nesaprotu, par ko vispār ir stāsts pašlaik aktuālajā e-grāmatu diskusijā. Latviešu izdevēji pat gribēdami nevar piedāvāt e-formātā ko citu, kā vien latviešu oriģinālliteratūru (jo ārzemju darbu publicēšanas tiesības viņi droši vien pērk tikai papīra formātam). Un latviešu oriģinālliteratūrā diemžēl ir tik maz labu un lasāmu darbu, ka pāris reizes gadā fiziski uz bibliotēku (vai grāmatveikalu) var aizvilkties arī tādi tehnomāni, kas pat zobus tīra virtuāli.

Manuprāt, e-grāmatu potenciālā nākotne Latvijā ir divējāda. Pirmkārt, nākamajos treknajos gados un ar Eiropas Savienības atbalstu varētu tik izstrādāts projekts “E-vides izmantošana latviešu oriģinālliteratūras popularizēšanai”, ar kura palīdzību varētu tikt izveidota virtuālā bibliotēka, kam sekotu valsts subsidēta nozīmīgu latviešu literatūras darbu digitalizēšana (e-grāmatas un mp3 grāmatas). Protams, ne svaigākie darbi, lai neizbojātu grāmatu pārdevējiem biznesu. Iespēja nodot savus darbus lasītājiem varētu tikt dota arī jaunajiem censoņiem. Otrkārt, daži grāmatizdevēji varētu izdot atsevišķus oriģināldarbus e-formātā, bet, kā jau teicu, labas latviešu oriģinālliteratūras nav daudz, līdz ar to tam visupirms vajag labas grāmatas, ko vispār kāds gribētu pirkt un lasīt digitāli (jo plauktu dekorēšana kā pirkšanas mērķis diemžēl šādā gadījumā atkrīt).

Pasaules konvertēšana e-pasaulē jebkurā gadījumā ir process, kas strauji virzās uz priekšu, un notiks tas, kam jānotiek, bet tikmēr es ieteiktu relaksēties un palasīt kādu labu e-grāmatu svešvalodā.