Portāls Latvija.lv jeb e-pakalpojumu tests

Beidzot arī es savā dzīvē nonācu līdz brīdim, kad laiks izmantot portālu latvija.v un tā populārāko e-pakalpojumu Dzīvesvietas deklarācijas iesniegšana. Svētdienas vakarā (e-vides privilēģija!) pirmoreiz mēģinot gan saņemu kļūdas paziņojumu. Nu nekas, lienam lapā dziļāk, atrodam citu linku par šo pašu tēmu, autorizējamies ar Internetbanku un viss notiek. Tiesa gan neparādās pakalpojuma pabeigšanas datums, bet, īsti nepārzinot sistēmu, tas liekas normāli.

Pēc pāris darba dienām aile “Pabeigts” pie pakalpojuma joprojām stāv tukša. Jāpārbauda, vai dati ir aizgājuši, kur vajag. Izmantoju e-pakalpojumu “Pārbaude, vai personai ir spēkā reģistrācija dzīvesvietā norādītajā adresē”. It kā šajā pakalpojumā jāaizpilda baisi daudz ailīšu, bet sarkanā zvaigznīte tikai pie pāris ailēm. Būdama slinks cilvēks tikai tās arī aizpildu. Parādās info, ka neesmu deklarēta konkrētajā pilsētā. Palieku nervoza. Ieskatos Twitterī http://twitter.com/portalslv, kur tikko (burtiski dažas minūtes atpakaļ) parādījies mistisks ieraksts ”E-pakalpojumu "Mani dati Kadastrā", "Manā īpašumā deklarētās personas" un "Dzīvesvietas deklarācijas iesniegšana" darbība atjaunota!” Lieki teikt, ka nekur nav ne mazākās info, kad un kādā veidā šie pakalpojumi vispār pārstājuši darboties.

Drošības pēc nodeklarēju dzīvesvietu vēlreiz, ja nu gadījumā info tomēr nav aizgājusi. Tad izmantoju citu (trešo) e-pakalpojumu ”Mani vai manas pārstāvētās personas dati Iedzīvotāju reģistrā”. Kāds prieks un kāda laime! Izrādās esmu deklarēta vajadzīgajā adresē (par spīti tam, ka Dzīvesvietas deklarācijas iesniegšana e-pakalpojumu pārskata tabulā vēl joprojām neuzrādās kā pabeigta). Vēlreiz atgriežoties pie e-pakalpojuma “Pārbaude, vai personai ir spēkā reģistrācija dzīvesvietā norādītajā adresē” atklāju, ka laikam visa problēma jau sākotnēji bija iekš tā, ka šajā e-pakalpojumā jāaizpilda visas baisi daudzās ailes (t.i. ne tikai tās, kas ar sarkanu zvaigznīti apzīmētas), lai nonāktu pie pareiza rezultāta. Tas nozīmē, ka iespējams, saņemot maldīgu info no šī e-pakalpojuma, esmu nevajadzīgi nodeklarējusi dzīvesvietu divreiz, bet gan jau neviens no tā necietīs. Pie tam abi šie mani deklarācijas iesniegšanas pakalpojumi vēl joprojām (5 dienas pēc 1.pakalpojuma uzsākšanas) uzrādās kā nepabeigti. Tomēr vajadzīgā info līdz attiecīgajām iestādēm ir aizgājusi un tas priecē.

Pie reizes intereses pēc paskatos, vai taisnība portālā apgalvotajam, ka tur pieejama info par 1279 pakalpojumiem. Pamēģināju nokļūt pie valsts amatpersonu deklarācijām neejot caur VID mājas lapas labirintiem, bet, patiecoties tam, ka linki nav klikšķināmi, tas aizņēma gandrīz tik pat laika kā ejot tieši. Lai arī info par 2009.gadu būs apkopota tikai pēc pāris mēnešiem, paskatījos vēsturiskus datus, kādas algas saņem daži pazīstami tiesneši. Secināju, ka medijos izskanējusī info par lielajām algām ir taisnība. Sajūtas, ko tas raisa, var diagnosticēt ne tik daudz kā latviešu skaudību parasto, bet drīzāk kā pārdomas par cilvēku neticamo rijību. Tomēr jautri, ka VID informācijas izzadzējs publisko slepenu info par pašvaldību uzņēmumu darbinieku algām, kamēr info par valsts amatpersonu algām Internetā pieejama jau daudzus gadus, bet neviens pat tā īsti nav centies izmantot šos datus, lai kaut ko atmaskotu. Aizliegtie augļi jau vienmēr garšīgāki, vai ne?

Va(i)ras virtuve – L.Lapsa, I.Saatčiane, K.Jančevska

Mēdz teikt, ka dāvinātam zirgam zobos neskatās. Un taisnība. Ja pašā drūmākajā krīzes laikā kādam uz kakla uzgrūstu zirgu, tad cilvēks tiešām aiz šoka varbūt pat aizmirstu zobos paskatīties. Zirgu man neviens par laimi nav uzdāvinājis, bet grāmatu Va(i)ras virtuve gan. Nekas cits neatlika kā izlasīt.

Pārsteidzošs secinājums nr. 1. Viens no Vairas Vīķes-Freibergas pamatnoziegumiem bija VĒLME kļūt vispirms par Latvijas institūta direktori un pēc tam par Latvijas prezidenti. Neesmu karjeriste, bet nezināju, ka jebkādas ambīcijas, kas pārsniedz pretendēšanu uz apkopējas vietu veco ļaužu pansionātā ir, ja ne krimināli, tad vismaz morāli nosodāmas.

Pirmā grāmatas nodaļa galvenokārt veltīta nezināmu iemeslu dēļ grāmatas autoru acīs kritiski svarīgam jautājumam, kāpēc Vairu Vīķi-Freibergu Saeimā ieveda Juris Bojārs. Citēsim viņu pašu (J.Bojārs, 36.lpp.):
Tāpēc viņa bija tieši fiziski jāved iekšā, lai viņu nekur nenomušītu. Jūs atceraties, cikiem ir lapsenes iekodušas tajā laikā? Iekož lapsene, beigts cilvēks. Divi vēlēšanu komisijas priekšsēdētāji nošāvās. Jauni cilvēki. Kāpēc? Sakiet! Nu, tur ģimenes problēmas? Muļķības! Viens no viņiem pilnīgi bija ar skaidru galvu.

Jāsaka kā ir, grāmatas lielākā vērtība ir tajā publicētās intervijas. Lai arī grāmatas autoru komentāri ir brīžiem stulbi, brīžiem vispār neizprotami, intervijas ar Latvijas politiskajām slavenībām ir interesantas un pārdomas raisošas. Un par laimi interviju grāmatā ir daudz.

Četras vidējās grāmatas nodaļas veltītas VVF kancelejas iekšējām lietām, budžetam, politikai, VVF personībai un viņai pierakstītajām nelikumībām.
Attiecībā uz naudas lietām, grāmatas autori cītīgi un rūpīgi salīdzina VVF un Gunta Ulmaņa kancelejas budžetus. Viens no sevišķi ķidātiem posteņiem VVF budžetā ir izmaksas frizierim. Par laimi vai nelaimi VVF un G.Ulmaņa frizūras gan salīdzinātas netiek. Tomēr taisnība, ka, ja VVF būtu sekojusi Ulmaņa piemēram frizūru izvēlē, nodokļu maksātāju nauda tiktu pamatīgi ietaupīta.
Šoreiz (man par pārsteigumu) pozitīvi izcēlies Aigars Kalvītis, kuram izdodas noformulēt VVF prezidentūras būtību dažos vārdos (117.lpp.): [..] darbu viņa izdarīja labi, tikai jautājums, vai cena ir adekvāta.

Pārsteidzošs secinājums nr. 2. Grāmatas autori uzcītīgi pēta VVF attiecības ar draugiem un tiem, kas viņu iebīdīja prezidentes postenī. Fakts, ka savus draugus un sabiedrotos VVF nav pārāk dāsni atalgojusi ne materiālā, ne citādā ziņā, tiek pasniegts diezgan negatīvos toņos. No tā jāsecina, ka korupcija mūsu valstī iesakņojusies tik dziļi, ka politiķiem jau tiek pārmests tas, ka viņi NAV pietiekami korumpēti.
Par VVF draugiem runājot, jācitē Māra Zālīte (119.lpp.): [..] vecus draugus pamest nelaimē nedrīkst, pat, ja viņi kļūst par prezidentu.

Pēdējā grāmatas nodaļa ir veltīta uzņēmuma VVF Consulting sadarbībai ar Liepājas domi. Grāmatas autori ir pārliecināti, ka 16 tūkst. latu par 6 dienu komandējumu uz Liepāju divām personām (VVF un viņas vīram) un 13 lpp. garu gala ziņojumu ir krāpšana no VVF puses. Es tomēr gribētu atgādināt, ka VVF lielāko daļu dzīves pavadījusi Kanādā un diezin vai domā Latvijas cenu kategorijās. Ja Uldis Sesks būtu uz sešām dienām uz Liepāju strādāt uzaicinājis Bilu Klintonu un viņa sievu, tad tas droši vien būtu izmaksājis stipri virs 16 tūkstošiem latu. Ar to vienīgo piebildi, ka Uldis Sesks, cik man zināms, nav lielāko daļu savas dzīves pavadījis rietumu pasaulē, līdz ar to netop skaidrs, pa kuru laiku viņš tā paguvis pierast pie rietumu cenām. Un tas, ka Austrumeiropas pilsētiņas mērs ir gatavs par tādām cenām nolīgt sev ne sevišķi vajadzīgus konsultantus, varētu Liepājas pilsētas iedzīvotājiem likt padomāt, par ko vēlēt nākamajās pašvaldību vēlēšanās.

Nu īsā sakot, nebūšu latviski skaudīga, saprotu, ka gan grāmatas autoriem, gan apgādam Atēna kaut kā nauda jānopelna arī krīzes laikā. Atļaušos tikai atgādināt, ka grāmatas autori varētu ne tikai pārmest Vīķei-Freibergai neētisku rīcību, bet sākt ar neētiskas rīcības izskaušanu pašiem savā darbībā. Vecā tautas gudrība vēsta, ja gribi izmainīt pasauli, sāc pats ar sevi.

Papildus komentāri: grāmatai pievienots CD ar “slepenu” dokumentu oriģināliem (nezinu gan, cik likumīgi). Grāmata ir diezgan plāna, bišķi virs 150 lpp. teksta. Grāmatai ir mājas lapa http://www.vairasvirtuve.lv/ kas acīmredzot veidota cilvēkiem ar aptuveni sešgadīga bērna intelekta līmeni.

Sarma, maize un izpriecas

Cilvēkiem, kā stāsta, esot vajadzīga maize un izpriecas un, kad laukā ir sarma, šīs abas lietas ir iespējams apvienot, dodoties pēc maizes uz Rimi un pa ceļam nofotografējot kaut ko no sarmas. Tam visam palīdz arī stratēģiski pareiza dzīvesvietas izvēle, kad visi ievērības cienīgie [apsarmojušie] objekti atrodas taisnā līnijā starp mājām un Rimi.

Vācu varenības paliekas

Dobeles luterāņu baznīca ar ābeli priekšplānā

Rūpnīca "Spodrība", kas ražo Zilgmi, kas ir zaļa

Dobeles aizstāvji laika apstākļiem nepiemērotā apģērbā

Kas esam mēs un ko grib viņi

Ieskatījos Nodarbinātības valsts aģentūras mājas lapā un nonācu pie mūžsenās atziņas, ka plaisa starp darba devēju prasībām un parastiem mirstīgiem darba ņēmējiem ir. Vienkārši ir. Un liela.

Ņemsim par piemēru tādu populāru profesiju kā projektu vadītājs. Nu, kas gan var būt tik grūts projektu vadīšanā? Nelielam ieskatam prasības pretendentiem no trīs dažādu firmu sludinājumiem projektu vadītāja amatam (sākot ar svaigāk publicēto).

Prasības (firma nr.1):
-augstākā izglītība telekomunikācijās,
-pieredze darbā ar telekomunikācijām,
-ĶĪNIEŠU valodas zināšanas.

Prasības (firma nr.2)
-augstākā ekonomiskā izglītība;
-vjetnamiešu valodas prasme;
-darba pieredze Austrumāzijas tirgū.

Prasības (firma nr.3)
Augstākā ekonomiskā izglītība.
2 gadu darba pieredze UKRAINĀ, atkritumu
apsaimniekošanas jomā.
Ukraiņu, krievu un angļu valodas zināšanas ļoti
labā līmenī, vēlama vācu valoda.

Šim mākonim ir arī sidraba maliņa, proti, pieredze/iemaņas vai jebkādas zināšanas par projektu vadību prasītas netiek. Visi šie darba piedāvājumi uz doto brīdi ir aktuāli. Tā kā, ja nu šeit ieskatās kāds ķīniešu telekomunikāciju, vjetnamiešu valodas vai ukraiņu atkritumu eksperts, tad varat droši pieteikties uz šīm vakancēm NVA mājas lapā. Tikai pirms tam neaizmirstiet iegūt nepieciešamo augstāko izglītību.

Juka Rislaki. Maldināšana: Latvijas gadījums

Manas aizdomas, ka šī varētu būt laba grāmata, ir apstiprinājušās, vienīgi grūti pateikt, cik daudz, grāmatu lasot, no tā visa varētu saprast ārzemnieki, ja jau pat latvietim jāuzmanās, lai nepazustu pašam savas vēstures brikšņos.

Latviešu nacionālo pašapziņu grāmata gan sevišķi neceļ un, lai arī autors citē Vairu Vīķi-Freibergu un viņas latviešiem piedēvētās labās īpašības, grāmatā uzskaitītie vēstures fakti gan neliecina, ka latvieši vēsturiski bijuši baisi jauki ļauži un tad pēkšņi samaitājušies. Piem., saskaņā ar grāmatā minētajiem faktiem, 1918.gada rudenī Padomju savienībā čekas galvenajā aparātā 35,5% bija latvieši, no čekas komisāriem vairāk par pusi bija latvieši. Nu īsi sakot, ārkārtīgi strādīga un uzcītīga tauta, tikai profesiju izvēlē gan būtu varējuši būt bišķi uzmanīgāki.

Prieks vismaz, ka brāļi lietuvieši aizstāv latviešus un piedēvē viņiem ārkārtīgu kultūras mīlestību. Jukka Rislakki (28.lpp.) citē kāda lietuvieša 1957.gadā sarakstītu grāmatu:

Padomju nometnē neviena cita tautību grupa nemīlēja latviešus. Tie bija augstprātīgi savā lokā noslēgušies cilvēki, kas pastāvīgi dziedāja savas monotonās dziesmas. Galu galā citus ieslodzītos šī dziedāšana tā nokaitināja, ka viņi sāka latviešus apmētāt ar akmeņiem.

Svenssoni – Par vai Pret

Deviņdesmitajos gados latviešu uzņēmēju vidū bija pazīstams viedoklis, ka “dari ko darīdams, bet uzmanies no zviedru uzņēmējiem”. Juka Rislaki ar savu grāmatu Maldināšana: Latvijas gadījums radīja manī vēlēšanos uzskaitīt dažus stūrakmeņus Latvijas un Zviedrijas attiecībās. Stāsts īsumā par to, kāpēc Latvijas un Zviedrijas attiecības ir tādās, kādas nu tās ir.

Daži iemesli, kāpēc svenssoni ir slikti

• 1946.gadā Zviedrija izdeva vācu armijā dienējušos latviešu bēgļus Padomju Savienībai.


• 1997.gadā Zviedrija neizdeva Latvijai zviedru uzņēmēju, kas pārsniegdams braukšanas ātrumu Rīgas apkārtnē nogalināja divas policistes un aizbēga no Latvijas.


• 1999.- 2003.gadā zviedru uzņēmums "Swembalt" iesūdzēja Latviju starptautiskajā tiesā par veca zviedru kuģa sagriešanu metāllūžņos (zviedri vinnēja).


• 2000.-2004.gadā zviedru telekomunikāciju kompānijas TeliaSonera strīds ar Latvijas valsti par "Lattelekom" monopoltermiņa saīsināšanu (zviedri vinnēja).


• 2001.gadā zviedru režisors “uzlabo” Latvijas tēlu Zviedrijā ar filmu Buy Bye Beauty, kurā apgalvots, ka 50% latviešu sieviešu ir maukas.


• 2004.gadā zviedri bloķēja skolas būvlaukumu Zviedrijā, kurā strādāja latviešu celtnieki, jo latvieši strādāja pārāk lēti.


• 2008./2009. gadā zviedru bankas veiksmīgi pārkarsē Latvijas ekonomiku. Ļauži abās mutes bļodas pusēs apjukuši rāda viens uz otru ar pirkstiņu un saka “es nē, bet viņš”.

Kas svenssonos ir labs?

• Vecie, labie zviedru laiki (17.-18.gs.).


• Zviedru sociālās atbildības sajūta “Igauņiem ir somi, lietuviešiem poļi, bet latviešiem jau neviena cita nav kā vien mēs [zviedri]”. No tā savukārt izriet: humānā palīdzība, ekonomiskais atbalsts, pieredzes apmaiņa.


• Politiskais atbalsts, piem., Latvijas dalībai ES un NATO. Par pamatu šim atbalstam kalpo uz Zviedriju savulaik emigrējušās baltiešu (pamatā igauņu) inteliģences pēcteči.

Kā es gāju ozola ēnu meklēt...

Šitais aukstais un sniegotais laiks atgādina par kādu no manām dīvainajām idejām, kas man ienāca prātā pirms pāris gadiem. Pie visa bija vainīga dzeja (jo kādu vainīgo jau vienmēr ir/vajag atrast). Konkrēti Velgas Kriles dzejolis ar tekstu “Paņemu ozola ēnu, iespiežu viņā seju kā patvērumā”. Nu īsāk sakot dzīve grūta un jāmeklē patvērums, un kur gan citur, ja ne ozola ēnā.

Problēmas: smukākie ozoli aug tālu no civilizācijas, temperatūra ap -20, sniegs līdz ceļiem.

Rezultāts: vienā brīdī stāvot sniegota lauka vidū līdz nāvei pārsalusi sapratu, ka ozola ēnā es seju varbūt vēl pagūšu iespiest, bet tā arī būs pēdējā lieta, ko es izdarīšu. Beigās līdz ozola ēnai neaizgājusi, glābjot savu ādu, devos atpakaļ pie civilizācijas. Pa ceļam kompensācijai nofotografēju citus ozolus, pašus, ne ēnas, jo ēnas neatbilda kvalitātes prasībām (paši ozoli gan arī īsti nē).

Ozola ēnu dabūju pavasarī uz zāles fona. Manas bailes, ka uz zāles nebūs tās kvalitātes kā uz sniega, izrādījās nepamatotas.

Velgas Kriles dzejoļa pilns teksts (ja nu kādu sagadīšanās pēc interesē):

Mīlas stundā mani pārņem sāpes par visiem,

kas nav nodzīvojuši pilnu cilvēka mūžu, un par

visiem, kurus salauza vardarbība, nāciet, šeit

ozola ēnā es sveicinu jūs.

Es meklēju savā dvēselē tādu mīlu, ko sabradātiem

pāri klāt, un saspringti domāju - varbūt ozola

pavēnī es tā mīlu, jo pati esmu pasargāta?

Un tad es saraujos - kas ir miers, un no kā

īsti es esmu pasargāta?

Un vai mīlestība ir mīlestība vien vai arī

spēks, kurš ir spējīgs sadragāt?

Paņemu ozola ēnu, iespiežu viņā seju kā patvērumā,

kāpēc mīlestībā, cilvēki, vienmēr ir drusciņ dzejas un

drusciņ cilvēces izmisuma?