[Neliriska atkāpe par tēmu. Citāts no norvēģa Snorres bloga saistībā ar to, ka nodokļu nemaksāšanu par amorālu uzskata tikai 27% Latvijas iedzīvotāju: “Protams, ka daļa nodokļu naudas aiziet neceļos, taču pret to jācīnās tā, lai necieš ne Latvijas pensionāri, ne slimnieki, ne skolēni. Vai tik negodīgie politiķi nav vien aizbildinājums, lai ietaupītu dažus latus?”]
Tas viss galu galā rada likumsakarīgu jautājumu, kāpēc es atgriezos no mūžam saules pielietajiem rietumiem šajā Austrumeiropas bēdu ielejā. Tikai īstenībā es nejūtos neko upurējusi, jo mūsu Latvija vienalga ir pati labākā. Tā vienkāršā un prozaiskā iemesla dēļ, ka citas Latvijas jau mums nav. Latvija ir pieejama tikai vienā eksemplārā, zirga galvas formā pie Baltijas jūras. Un tā sajūta, ka man pieder vesela valsts un tauta, liek man justies tik bagātai, cik bagātu mani nekad nedarītu dzīvoklis Spānijā vai kādā Vidusjūras ostā pietauvota jahta. Katram ir savas prioritātes, kādam vajag krutu mašīnu, man vajag savu valsti un savu tautu.
Un jā, es mīlu lejup krītošos, mirdzošos ziepju burbuļus, kas mani pārsteidz slikti apgaismotā kāpņu telpā, atgriežoties mājās, un Labestības dienas sirdsveida uzlīmi uz durvīm, un Jāņu zāļu kompozīciju, ko kāds kaimiņš uz svētkiem novietojis kāpņu telpas logā, un pat ar dīvainiem uzrakstiem latviešu valodā izrotātās mājas sienas un ietvi. Un pat bezsaimnieka kaķus komplektā ar kaimiņu onkulīti, kas tos zaglīgi baro ar kaķu barību, pirktu no savas droši vien ne ļoti lielās pensijas. Un man īstenībā nevajag ar vienādiem bruģakmeņiem perfekti nobruģētu ielu, kas varētu atrasties patiesībā taču arī jebkurā citā pasaules valstī.
